Vietnes datu vākšanas iestatījumi

Mēs izmantojam sīkdatņu apkopotos datus

Atļaut
Kategorija
Mērķis
Līdzekļi
Аnalītiskās
Šī sīkdatne tiek izmantota, lai apkopotu statistiku par vietnes apmeklētāju darbībām Google serverī. Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat Google Analytics saglabāt statistiku par jūsu darbībām šajā vietnē.
Google Analytics
Tehniskajām
Šis sīkfails tiek izmantots, lai saglabātu vietnes iestatījumus jūsu datorā, kad atkārtoti piesakāties. Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat mums saglabāt vietnes autorizācijas iestatījumus, lai pieteiktos, neievadot lietotājvārdu un paroli.
Tīmekļa vietne
Tehniskajām
Šis sīkfails tiek izmantots, lai jūsu datorā saglabātu vietnes iestatījumus saistībā ar vietnes tēmas izvēli (gaiša/tumša). Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat mums saglabāt informāciju par jūsu izvēlētās vietnes tēmu.
Tīmekļa vietne
Tehniskajām
Šis sīkfails tiek izmantots, lai informētu vietni, ka lietotājam nav augšupielādēts fotoattēls. Iestatiet šo sīkfailu, ja atļaujat vietnei izsekot, vai profila fotoattēls ir augšupielādēts.
Tīmekļa vietne
Tehniskajām
Šis sīkfails tiek izmantots, lai saglabātu šajā dialoglodziņā norādītos sīkfailu pārvaldības iestatījumus. Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat vietnei saglabāt jūsu norādītos sīkfailu iestatījumus.
Tīmekļa vietne
N/A
Nepieciešamās sīkdatnes
Šī sīkdatne saglabā informāciju par lietotāja sesiju vietnē. Vietnei nav objektīvas funkcionalitātes, lai atspējotu šo sīkfailu datu vākšanu, jo tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu vietnes galvenās funkcionalitātes un saistīto pakalpojumu darbību.
Tīmekļa vietne
Šajā mājaslapā tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu Jums labāko iespējamo pieredzi izmantojot mūsu mājaslapu.   Privātums   Cookies
Pieņemt
   
blog list
Trīs fantāzijas. Trešā.
3
3137

Trīs fantāzijas. Trešā.

Autors ResnaBarbija

Pēdējā laikā es tikai strādāju un strādāju. Gandrīz pati biju aizmirsusi par savu dzimšanas dienu. Bet Liāna ar meitenēm sarīkoja vienkārši lielisku pārsteigumu.

Piektdienas vakarā pēc darba mani iesēdināja mašīnā un iespieda rokās somu.

·Neuztraucies! Es Tev jau saliku apģērbu visai nedēļas nogalei!, - nočivināja Liāna.

Viņa bija mana draudzene jau kopš pamatskolas. Nezinu, varbūt gadus piecpadsmit vai pat vairāk. Nav vārdos izstāstāms, cik kopā esam smējušās un priecājušās, cik raudājušas, protams, puišu dēļ. Bijām kā māsas. Zinājām viena par otru visu. Visu! Man bija viņas dzīvokļa atslēgas, viņai manējā. Un ne jau tāpēc, lai viņa varētu man augus aplaistīt vai pabarot kaķi. Man nav kaķa. Liāna ir palaidne. Viņai bija nepieciešama vieta, kur slepus tikties ar mīļāko, un tā kā es dienas laikā vienmēr biju darbā, tad ļāvu to darīt manā dzīvoklī. Man patika doma, ka es esmu daļa no kaut kā neatļauta. Vienmēr iekšā kņudināja, iedomājoties, ka viņas vīrs kādreiz to uzzinās.

·Šoreiz tikai meitenes!, - viņa paziņoja, kad mašīna uzņēma ātrumu ārpus pilsētas.

Pie stūres sēdēja mūsu kopējā paziņa Elīna. Viņa tikai smaidīja un turpināja vadīt auto.

·Brauksim uz laukiem. Mēs noīrējām superīgu viesu māju ar pirtiņu. Galā mūs jau gaida Liene, Inga, Beāte un Agnese. Atpūtīsimies, piedzersimies, peldēsimies dīķī. Galu galā - vasara nav mūžīga un Tu, mīlulīt, šogad nemaz atvaļinājumā neesi bijusi.

·Njāā..., - novilku, - darbi, mīļā, darbi. Atpūtīšos rudenī. Vai ziemā. Nezinu. Šobrīd īsti nav ne jausmas. Bet paldies par šo jauko pārsteigumu! Vismaz kādas pārmaiņas! Citādi...

·Citādi Tu arī visas brīvdienas nosēdētu pie saviem projektiem! Domā, ka es Tevi nepazīstu, darbaholiķe?, - smējās Liāna.

·Tu šitā nekad neapprecēsies!, - piebalsoja Elīna.

·Ai, meitenes, es jau esmu precējusies... Ar darbu!, - ironiski novilku, - Mums Rīgā vadība ir mainījusies. Jaunais izpilddirektors esot konfektīte! Tā man Rīgas biroja Lindiņa teica, kad sazvanījāmies. Nākošnedēļ viņš apbraukāšot reģionus, tad jau arī es varēšu ar viņu iepazīties.

·Tavs darba laiks ir beidzies!, - noskaldīja Liāna.

Un mēs turpinājām ceļu īsināt ar sarunām par nagiem, matiem un solārijiem, par ko man nebija visai daudz ko iestarpināt - es taču visu savu laiku pavadīju darbā.

Nogriezāmies no šosejas un turpinājām braukt pa mazāku ceļu, līdz nonācām pie viesu mājas. Vieta ļoti skaista, blakus mežs, pļavas, dīķis, ziedi. Pati viesu māja un pirtiņa pēc skata vienkāršas, bet tās ļoti organiski iekļāvās kopējā vidē.

No viesu mājas spiegdamas izskrēja pārējās meitenes.

·Daudz laimes, Ancīt!, - visas metās man ap kaklu un bučoja.

Biju nedaudz samulsusi. Liāna paņēma no mašīnas somas un mudināja doties iekšā viesu mājā.

Iekštelpās meitenes jau bija ieviesušas korekcijas askētiskajā viesu mājas interjerā - baloni, virtenes, ziedi. Dzīvojamās istabas - virtuves daļā jau bija saklāts galds, uz kura jau bija sarūpētas uzkodas un, uzmetot skatienu, ļoti daudz šampānieša pudeles, skanēja mūzika, kaut kas latīņu ritmos. Acis šaudījās apkārt, cenšoties aprast ar vidi, meitenes zumēja, man rokā tika iespiesta šampānieša glāze.

·Nu tad par taviem 27, mīlulīt!, - pirmo tostu uzsauca Liāna.

Skanēja apsveikumi un viens pēc otra man rokās tika iespiesti dāvanu maisiņi. Es joprojām jutos samulsusi no tik pēkšņas uzmanības pēc ierastās, rimtās darba dienas. Nespēju pārslēgties. Tikai smaidīju un pateicos, smaidīju un pateicos, kā tāds pingvīns no multenes.

Vairākas glāzes šampānieša un es sāku atraisīties. Metos dejās ar meitenēm. Nebija jāizliekas, varēju būt cik vien jocīga vēlējos - vīriešu šeit nebija! Liānai iezvanījās telefons.

·Meitenes! Mēs varam doties uz pirti!

Acīmredzot, īpašnieki bija viņu informējuši par to, ka pirts ir izkurināta. Šī ziņa tika uztverta ar kārtējiem sajūsmas spiedzieniem un mūsu bariņš pašķīda uz visām pusēm - pa istabiņām. Pārģērbties. Arī man beidzot bija iespēja iepazīties ar savu istabiņu otrajā stāvā. Nekā aizraujoša - koka apdare, kā jau laukos, koka gulta, balta veļa, kumode, austs lupatu paklājs. Iegāju dušā, ļāvu vēsam ūdenim ātri noskalot dienas nogurumu. Ietinusies dvielī es apsēdos un gultas malas un atvēru somu, lai paskatītos, ko Liāna tur ir salikusi. Džinsi, pāris t-krekli, īsa kleita, gara kleita, jaka, sandales. Bikini. Vilku to ārā no somas stūrīša, lai "sapostos" pirtij, un kopā ar to izvilku arī sauju apakšveļas. Tātad pilns komplekts. Pasmējos pie sevis. It kā pati būtu somu salikusi. Uzvilku peldkostīmu, pa virsu īso kleitiņu un devos lejā pa kāpnēm. Meitenes mani jau gaidīja.

·Nu, jubilārīt! Ko čammājamies?, - smejoties jautāja Liāna.

·Dušā biju!, - es attraucu.

·Ejam pērties! Ejam pērties!, - cita pār citu sauca meitenes.

Bariņā devāmies pāri pagalmam, garām dīķim uz pirti. Redzēju, ka pirtiņas ieejas mūs gaida vīrietis. Viņam varēja būt ap 60. Ģērbies bija ļoti vienkārši - linu auduma kreklā, šortos, kas bija pabalējuši tā, ka krāsas ziņā daudz neatšķīrās no viņa sirmajiem matiem.

Iebakstīju Liānai ar elkoni.

·Kas tas tāds? Kur tad "tikai meitenes"?, - es čukstēju.

·Esi mierīga! Tas ir šīs vietas īpašnieks. Pirtnieks. Nopērs, ar medu sasmērēs, izmasēs.

Saimnieks ar mums sasveicinājās, uzreiz noprasīja, kura starp mums jubilāre. Visas, kā viena, norādīja uz mani. Sasmaidījāmies. Sapratu, ka profesionālā pēršana un masēšana tiks tikai man. Kaut gan, tas bija tikai loģiski! Viņš diez vai tiktu galā ar mums visām septiņām.

Iegājām pirtī. Skatam pavērās atpūtas telpa - ādas dīvāni, klubkrēsli, skaits koka galds ar izliektām kājām un kokgriezumiem, uz kura jau atkal šampānietis un augļi, ap galdu tādi pat krēsli. Kalti metāla svečturi, senlaicīga pūra lāde ar kalumiem, brieža ragi pie sienas. Likās tik tipiski. Pie sijām karājās zaru un zāļu slotiņas. Smaržoja gan te jauki. Visas gandrīz vienlaicīgi novilkām kleitas un gājām pirtiņā. Bija karsti. Meitenes apsēdās uz lāviņām pa malām, atstājot vietu man pašā centrā, pietiekoši, lai varētu atgulties.

·To nu gan jūs forši izdomājāt!, - es ar neslēptu sarkasmu novilku, - pašas sēdēsiet, baudīsiet, kamēr mani apčamdīs tas pensionārs! Vismaz kaut ko svaigāku būtu jubilārei sagatavojušas!

Meitenes sāka smieties pilnā balsī. Likās, ka Agnesei bija doma atcirst kaut ko pretī, bet pēkšņi atvērās durvis un ienāca Valdis. Saimnieks. Bez krekla, savos šortos, padusē pirtsslota, rokās kaut kādas burciņas. Apsēdās man blakus.

·Tagad kādu brīdi pakarsēsimies un sāksim!, - viņš noteica, ar skatienu vēršoties pie manis.

Viņš uzrāpās man blakus uz lāvas un tā mēs tur visi klusējot sēdējām. Pagāja minūtes piecpadsmit. Man lika apgulties un sākās pirts procedūras. Slotas, skrubis, medus, pēršana, masēšana, rīvēšana. Tas viss bija tik patīkami, ka uz brīdi gandrīz iesnaudos. Meitenes ātri saprata, ka saimnieks nav jāņem vērā un sāka atkal čalot par savām lietām, bet es aizvēru acis un baudīju. Tā varētu noslēgties katra darba diena! Tikai citā izpildījumā... Bet visam jaukajam pienāk beigas. Kad biju tā atslābusi, ka apkārt notiekošais pārstāj eksistēt, man paziņoja, ka varu iet dīķī atvēsināties. Visas piecēlāmies un metāmies ārā uz dīķi. Bija jau sācis krēslot. Vakars, salīdzinot ar dienu, bija tīkami vēss. Ilgi nedomājot, uzkāpu uz laipiņas un ielēcu dīķī. Meitenes kā kura - kas dīķī iebrida no maliņas, kas sekoja man un dīķi ieņēma lēcienā.

Pēc atvēsinošās peldas dažas no mums vēl gāja pirtī, bet daļa palika zvilnot dīvānos, malkojot šampānieti. Tā pagāja viss vakars - nepiespiesti, viegli un patīkami. Meitenes pamazām devās uz viesu māju. Miegs un šampānietis viņas pieveica vienu pēc otras.

Bijām palikušas tikai mēs ar Liānu. Runājām par šo un to, par neko. Atcerējāmies studiju gadus un to, ka šādi pasākumi tad nebija retums. Par dzīvi, attiecībām, par plāniem un to, kas no tiem bija piepildījušies. Es sapratu, ka pārāk daudz laika veltu darbam, ka tieši tāpēc man nav savas dzīves. Biju no nebēdnīgās meitenes kļuvusi par kantora žurku bikškostīmā, kurai dzīvē nav nekā cita, izņemot darbu. Mani pārņēma panika.

·Līžuk, ko lai es daru? Es negribu izniekot savu dzīvi un attapties tad, kad man būs 60, kad būs jau par vēlu!

·Mīļā, vienkārši dzīvo! Lauz sevi un dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Sāc ar šodienu! Aizej uz viesu māju pēc šampānieša! Te visas pudeles ir tukšas.

Cēlos, satinos ciešāk dvielī, pārmetu kleitu pāri plecam un gāju. Domāju par to, ka Liānai ir taisnība. Sasodīts, viņai vienmēr ir taisnība! Vienmēr tikai darbs, darbs, darbs. Visu laiku atteikumi meitenēm, jo "kādam taču ir jāstrādā". Mājas - darbs, mājas - darbs. Tā nedrīkst turpināties! Viesu mājā vispirms devos augšā pa kāpnēm uz savu istabiņu. Man vajadzēja novilkt mitro peldkostīmu. Uzvilku sausu veļu, pa virsu atkal to pašu kleitiņu, izķemmēju matus un devos lejā. Paņēmu no ledusskapja divas pudeles šampānieša un devos atpakaļ uz pirti. Pa ceļam pamanīju, ka pie automašīnām, ar kurām mēs atbraucām, stāvēja vēl kāda. Pie sevis nodomāju, ka gan jau pie saimniekiem kāds atbraucis.

·Esmu atpakaļ!, - noteicu, atverot pirts durvis.

·Mēs tevi gaidījām!, - dzirdēju atsaucamies Liānu.

Mēs? Es devos Liānas virzienā. Viņa bija izslēgusi gaismu, aizdegusi sveces. Pustumsā manīju pie galda sēžam divus vīriešus.

·Liāna? Kas notiek?, - biju manāmi izbrīnīta.

·Mīļā, tev ir pienācis laiks dzīvot un baudīt dzīvi! Sāksim ar primitīvāko no baudām!

·Liāna, bet...

·Bez bet! Esmu tev sarūpējusi dāvanu... Viņš darīs visu, ko tu vēlies! Iepazīsties! Šis ir Māris, - Liāna vērsās pie viena no vīriešiem, - Viņš ir kopā ar mani. Mēs šad tad viesojamies tavā dzīvoklī.

·Sveika, Ance!, - Māris uzreiz pieslēdzās sarunai, - Man ir patiess prieks tevi beidzot satikt!

·Abpusēji., - nomurmināju.

·Un šis ir Rihards!, - iepazīstināšanu turpināja Liāna, - viņš šovakar izklaidēs tevi!

·Priecājos ar tevi iepazīties, Ance!, - sarunai pieslēdzās Rihards.

·Arī es priecājos!, - mazliet samulsusi novilku.

·Ja atļausi, atbrīvošu tevi no šīm!, - teica Rihards ņemot man no rokām šampānieša pudeles.

·Jā, protams!, - es ievēroju, ka uz galda bez manis atnestajām bija uzradušās vēl divas, - Tātad manis sūtīšana pēc šampānieša bija ieplānota?

·Protams, mīļā!, - smējās Liāna, - Rihard, ielej mums šampānieti!

·Dāmu vēlmes man ir likums!, - pasmaidot noteica Rihards un ar klusu paukšķi atvēra pudeli.

 

Viņam varēja būt 33-35 gadi, gara auguma, normālas miesasbūves. Ļoti simpātisks, tumšiem matiem un, cik nu sveču gaismā varēja manīt - arī acis likās tumšas. Liāna zināja, kas man patīk. Patiesībā biju tik ļoti satraukusies. Tik sen nebiju ne ar vienu satikusies. Un tagad tas tika tik veikli noorganizēts.

Viņš smaidot pasniedza man glāzi.

·Par mūsu iepazīšanos!

·Par iepazīšanos!, - es atbildēju.

Liāna ar Māri bija pievērsušies viens otram un kaut ko smiedamies sačukstējās. Mēs ar Rihardu pļāpājām par interesēm, izrādās, ka mums ne mazums tās bija kopīgas. Arī man patika ceļot, tiesa gan, pēdējo divu gadu laikā atvaļinājumu pavadīju darbā. Šampānieša glāze tika regulāri uzpildīta. Runājām un malkojām vēso dzērienu, jutos pilnībā atslābinājusies. Pēkšņi pieklusināto gaisotni pārtrauca skaļš pliķis. Es satrūkos.

·Pat nedomā par to, mazā padauza!, - smiedamās teica Liāna. Viņa bija iepļaukājusi Māri. Viņš sēdēja smaidīdams, vaigu saķēris.

·Tāda tu man patīc, kaķenīt!, - Māris tāpat smiedamies atbildēja.

·Kas notiek?, - mazliet samulsusi jautāju

·Māris domā, ka Rihards galīgi neprotas un gribēja pamest mani, lai izklaidētu Tevi, - Liāna turpināja smieties, - bet viņš ir mans! Un par tādām netīrām domām es viņu šovakar sodīšu.

·Nevaru sagaidīt, kundze!, - smaidot noteica Māris un ievilka Liānu klēpī.

Liāna ieslidināja pirkstus viņam matos un sagrāba tos. Māris ieņurdējās.

·Sagaidīsi. Sagaidīsi!, - Liāna pieliecās, lai noskūpstītu Māri, bet pēdējā brīdī viņa iekoda viņam lūpā.

·Au, mežone!

·Man šķiet, ka mums jāiziet pastaigāties, Māri!, - Liāna ierosināja

·Ejam, un atstāsim jubilārīti un Rihardu, lai iepazīstas!

Māris un Liāna piecēlās un devās uz durvju pusi.

·Ance! Sāc dzīvot!, - noteica Liāna un durvis aizvērās. Pēc brīža ierūcās auto motors. Šķiet, ka Liāna bija devusies ilgā pastaigā.

Rihards jau atkal piepildīja manu glāzi, lai gan es biju jau diezgan iereibusi, es pieliku glāzi pie lūpām un iemalkoju dzērienu. Nezinu, kāpēc, bet ļoti slāpa.

·Tātad, Tev ir jāsāk dzīvot? Ko darīji līdz šim?, - jautāja Rihards

·Strādāju! Tikai strādāju. 

Pastāstīju par to, kā esmu iejūgusies darbā, viens projekts pēc otra, jo vairāk daru, jo vairāk no manis prasa. Par sevi Rihards stāstīja maz, bet, godīgi sakot, man bija tik ērti kopā ar viņu, ka vajadzības pēc dzīves gājuma īsti nebija. Viņš prata lieliski klausīties un man tas patika.

Iestājās pauze. Radio, kā jau naktī, atskaņoja mierīgu mūziku, šķiet, es nebiju vienīgā, kas to pamanīja.

·Padejosim?, - piedāvāja Rihards.

·Labprāt!

Viņš saņēma manu roku, otru apvija viduklim un mēs lēnām sākām kustēties mūzikas ritmā. Viņš dejoja labi, prata vadīt, jutos droši un ērti. Aizvēru acis un ļāvu sevi vadīt.

·Kāpēc Tu uz mani neskaties?

·Es vienkārši izbaudu mirkli, - es atbildēju, - Tu tiešām labi dejo!

·Paldies!

Turpinājām dejot, tikai šoreiz skatoties viens otram acīs. Rihards pasmaidīja un pieliecās, lai mani noskūpstītu. Izrādījās, ka prasme dejot nebija vienīgā lietas, kas viņam padevās. Viņš pievilka mani ciešāk sev klāt, deja apstājās un mēs palikām stāvot un skūpstoties.

Pagāja minūte, varbūt divas un es sagrīļojos. Vai nu alkohola daudzums pie vainas vai patīkamais process. Rihards to pamanīja.

·Apsēdīsimies?

·Jā, labprāt!

Atkal šampānietis. Iedzēru un iekodos vīnogā.

·Es šodien esmu šeit, lai, kā jau Liāna teica, piepildītu Tavas vēlmes, - Rihards smaidot teica.

·Jebkuras?

·Jebkuras! Ja vien Tu neizvēlēsies doties pie miera. Tāds variants netiks akceptēts!

·Kāda vilšanās! Tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā!, - es smējos.

·Varētu piedāvāt plecu masāžu, bet nojaušu, ka pirtnieks jau ir labi pastrādājis un baidos nepārspēt viņa prasmes.

·Kas neriskē, tas nedzer šampānieti!

·Labi!, - Rihards piecēlās kājās un nostājās man aiz muguras.

Viņš uzmanīgi saņēma manus matus un pārkārtoja tos pāri vienam plecam. Ar pirkstu galiem viņš viegli pārvilka kakla aizmugures daļai. Un pirmā doma, kas man iešāvās prātā - Noteikti Liāna! Viņa, kā jau labākā draudzene, zināja visu. Riharda rokas pamazām uzsāka manas plecu daļas apstrādi. Jāsaka, ka padevās viņam lieliski. Nodomāju - laikam žigolo. Liāna taču teica, ka piepildīs visas manas vēlmes. No viņas arī tādus brīnumus varētu sagaidīt. Aizvēru acis un pieslēdzos notiekošajam. Viņa pirksti slīdēja man pa pleciem, mainot spiediena intensitāti, aizslīdēja uz priekšu uz atslēgas kauliem un viegli atgriezās atpakaļ pie plecu mīkstumiņa, atkal slīdēja uz priekšu un pa kaklu augšā līdz zodam, kurš automātiski cēlās līdzi uz augšu. Tas nepalika nepamanīts. Rihards noliecās un atkal mani noskūpstīja.

·Pamainīsim spēles noteikumus? Jūtu, ka Tu nespēj atslābināties. Varbūt vēlies padarīt mani mazāk aktīvu un visu kontrolēt pati?

·Kā tu to domā?, - es mazliet apjukusi jautāju.

Rihards neteica ne vārda. Viņš paņēma somu, kas stāvēja zemē pie galda un atvēra to. Es samulsu vēl vairāk. Dažādu izmēru virves un vēl kaut kas, ko pustumsā nevarēju saskatīt.

·Tu vēlies, lai es tev daru pāri? - es jautāju.

·Nē! Tas nav obligāti, ja vien Tu pati to nevēlies, - viņš atbildēja.

Viņš noliecās un noskūpstīja mani. Es piecēlos kājās un ar rokām virzīju viņu apsēsties savā vietā. Pati atspiedos pret galda malu un paņēmu savu glāzi. Apslapināju lūpas, noliku to vietā un piegāju Rihardam klāt. Apsēdos viņam klēpī un saņēmu viņu aiz kakla. Jutu kā viņš norij siekalas.

·Tātad es ar Tevi drīkstu darīt visu, ko vien vēlos?

·Jā, kundze!, - Rihards atbildēja.

Ieķēros viņam matos, kā pirmīt Liāna Mārim un pavilku viņa galvu atpakaļ.

·Man ne visai patīk šī uzruna, bet nojaušu, ka bez tās nekādi nevar, vai ne?

·Tieši tā, kundze!

·Nomainīsim to no kundzes uz jaunkundzi! Sarunāts?

·Protams, jaunkundz!, - Rihards pasmaidīja.

Pieliecos un noskūpstīju viņu. Viņa rokas apvijās man ap vidukli un viņš pievilka mani cieši sev klāt. Pa vienai sāku knibināt vaļā viņa krekla pogas. Rihards noslidināja rokas man līdz gurniem un savilka uz augšu kleitu, pabāžot rokas zem tās. Pēc brīža tā jau tika pārvilkta pāri manai galvai, paliku vienā apakšveļā.

·Jaunkundz, jūs esat skaista!, - smaidot nočukstēja Rihards un noskūpstīja mani uz pleca.

·Paldies!

Pasmaidīju un piecēlos. Piegāju pie galda, uz kura stāvēja soma ar virvēm. Paņēmu dažus, pēc skata nelielus, virves rituļus. Rihards sakustējās krēslā.

·Sēdies!

·Kā teiksiet, jaukundz!

Es nometos viņa priekšā ceļos un, nolikusi virves sev blakus uz grīdas, sāku taisīt vaļā viņa siksnu. Siksna, poga un es apstājos. Paņēmu virves, attinu tās un piesēju viņa kājas pie krēsla kājām. Uzliku rokas viņam uz ceļgaliem un ar plaukstām slīdēju uz augšu līdz gurniem. Rihards skatījās un smaidīja, smaidīju arī es. Es nezināju, kā man rīkoties, bet biju cieši nolēmusi sekot Liānas padomam un dzīvot. Atvēru viņa bikšu rāvējslēdzi un piecēlos. Piegāju pie somas vēlreiz, lai atkal paņemtu virves. Atgriezos pie viņa.

·Tagad fiksēsim tavas rokas!, - es teicu

·Esmu jūsu rīcībā, jaukundz!, - Rihards pastiepa roku un noglāstīja man plecu.

·Izmanto iespēju?

Rihards neatbildēja. Es nepārjautāju. Pieliecos, lai piesietu viņa rokas pie krēsla roku balstiem. Noliku tās ar plaukstām uz augšu un piesēju, cik vien cieši varēju.

·Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi?

·Jaunkundz, jūs drīkstat sasiet visu, ko vien vēlaties!

·Hmm, paskatīsimies, ko vēl slēpj tava īpašā soma!

 

Izliku uz galda vēl vairākas dažāda resnuma satītas virves, atradu masku acīm. Mazākā somiņā bija arī dažas rotaļlietas.

·Tās mēs neizmantosim!

·Kā teiksiet, jaunkundz!

Paņēmu masku un atgriezos pie sava gūstekņa.

·Bet šo mēs varētu izmantot!, - es parādīju Rihardam masku un nostājos aiz viņa muguras, lai to uzliktu.

·Tagad es neko neredzu!

·Tā būs interesantāk!

Uzliku rokas viņam uz pleciem un ieslidināju tās aiz atpogātā krekla, pāri krūtīm, līdz viduklim Izvilku kreklu no biksēm un noslidināju to viņam no pleciem. Apgāju apkārt krēslam un atkal apsēdos Rihardam klēpī.. Manas kājas bija starp viņa kājām.

·Vai tev patīk tava bezpalīdzība?, - es jautāju

·Ļoti, jaunkundz!

Sagrābu viņa matus ar rokām un pēc tam viņu noskūpstīju. Roka slīdēja zemāk pa viņa vēderu, līdz apakšbikšu maliņai. Ar pirkstu galiem caur apakšbiksēm pārslīdēju viņa loceklim, kurš jau, kā varēja nojaust, bija sarosījies un sāka mosties. Piecēlos kājās un nostājos starp Riharda kājām, cik vien tuvu viņam bija iespējams. Saņēmu viņa galvu un piespiedu sev pie krūtīm.

·Man te ir dažas ķermeņa daļas, kas ļoti vēlas, lai Tu viņas samīļotu.

·Jaunkundz, es neko neredzu! Vai jūs nebūtu tik laipna un nepalīdzētu?

Pavilu uz leju krūšturi, tā, lai krūšu galiņi izlien no mežģīņu maliņas, atkal saņēmu viņa galvu un ar vienu no galiņiem pārslīdēju viņa vaigam lūpu virzienā. Rihards nebija mudināms - viņš pavēra lūpas un apņēma ar tām krūtsgalu, maigi iesūcot to mutē. Viņa mēle slīdēja tam pāri un apkārt.

·Mmmm, tev padodas! Tagad to pašu ar otru!

·Kā pavēlēsiet, jaunkundz!

Viņa mēle darīja brīnumus, mani krūšu galiņi bija tik stingri, ka šķita, ka tie tūliņ eksplodēs. Pēkšņi Rihards tajā iekodās. Es pārsteigumā iecirtu viņam vieglu pliķi.

·Au! Es neteicu, ka drīksti man kost!

·Es ļoti atvainojos, jaunkundz! Un pateicos, ka mani sodījāt!

·Tūliņ es Tevi sodīšu vēl vairāk!

Piecēlos kājās un pagriezos ar muguru pret viņu. Viena viņa kāja palika starp manām un viņa piesietā plauksta starp manām kājām. Nedaudz pieliecos, tā lai viņa plauksta skartu manu vāverīti. Man kājās joprojām bija biksītes un man, apļojot gurnus, viņa roka sāka glāstīt mani caur biksītēm.

·Tagad Tu drīksti izmantot savus pirkstus! Klusējot!

Man nebija divreiz jāsaka. Riharda pirksti slīdēja pāri manai vāverītei, aizvien spēcīgāk piespiežot biksīšu mežģīnes pašai jutīgākajai vietiņai. Mani gurni nepārtrauca kustēties. Bija tik labi, ka jau neslēpti ieņurdējos. Viņa pirksti ieslīdēja aiz biksīšu maliņas. Biju jau ļoti mitra. Riharda pirksti glāstīja mani ļoti maigi, ik pa brīdim pārslīdot pāri klitoram, biju ļoti uzbudinājusies. Ievaidējos un viņa pirksti ieslīdēja manī.

·Mmmm, cik labi!, - es turpināju murrāt, - Nepārtrauc!

Viņš turpināja ar pirkstiem lauzties manī, bet es piespiedos ciešāk viņa plaukstai, nepārtraucot gurnu kustības. Pēc pāris minūtēm es apstājos.

·Pietiek!

·Kā teiksiet, jaukundz! Jāsaka, ka man ļoti patīk tas, ko jūs ar mani darāt.

Piecēlos kājās un pagriezos pret Rihardu un, pieliekusies, noskūpstīju viņu.

·Man prieks, ka Tev patīk!

Atkal noslīdēju viņa priekšā un ceļiem.

·Gribu redzēt, ar ko vēl Tu mani šodien iepriecināsi!

Novilku viņš bikses līdz ceļiem un aizslidināju pirkstus aiz apakšbikšu gumijas. Pavilku tās uz leju un man atklājās jau piebriedis, stalti izslējies loceklis, kurš tā vien aicināja to izgaršot.

·Mmm, kāds skaistums!

·Tas ir jūsu rīcībā, jaunkundz!

Saņēmu Riharda lepnumu rokā un sāku to lēnām, pavisam maigi glāstīt. Pametu skatienu uz augšu - viņš smaidīja. Man ļoti patika tas, ka viņš bija pilnīgi bezpalīdzīgs, aizsietām acīm. Es paliecos uz priekšu un aplaizīju locekļa galviņu. Turpinot turēt to rokās es to lēnām ieslidināju to mutē un uzsāku slidināt lūpas augšā un lejā, ar lūpām ik pa brīdim to saspiežot Pamazām kāpināju tempu un turpināju iesākto, apmīļojot viņa locekli ar mēles galiņu, šaudoties turp un atpakaļ visā garumā, no galiņa līdz pat oliņām. Atkal pacēlu acis uz augšu - viņš smaidīja un koda lūpā, tomēr neizdvesa ne skaņu. Tūliņ prātā iešāvās doma situāciju labot. Pārtraukusi savu darbošanos es atkal piecēlos.

·Es nedzirdu nekādas izpausmes, Rihard!, - smīnot, bet cik vien bargi spēju, noskaldīju, - Tev tiešām nepatīk tas, ko es daru?

·Jaunkundz, es jūtos ļoti pagodināts, baudot ko tik ļoti patīkamu. Piedodiet, ka neļāvu vaļu emocijām!, - viņš, joprojām smaidot, man atbildēja.

Tā vien gribējās ievilkt viņam pa ausi! Viņš pret mani, acīmredzot, izmanto manus paņēmienus - rotaļājas.

·Lai tas vairāk neatkārtotos!, - pasmējos.

·Kā pavēlēsiet, jaunkundz!

Man iešāvās prātā vēl kāda doma. Tātad, paspēlēties ar emocijām gribēji, pie sevis nodomāju. Būs tev spēle ar emocijām. Aizgāju galda otrā pusē un apsēdos krēslā. Ielēju sev glāzē šampānieti un, uzcēlusi, kājas uz galda, sēdēju un baudīju to pa mazam malciņam. Noplūcu vīnogu, iebāzu mutē. Bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā man starp zobiem plīst tās miza. Sēdēju kādas minūtes desmit, ēdu ogas un malkoju dzērienu.

·Jaunkundz, es jūtos bezpalīdzīgs un pamests!, - klusumu pēkšņi pārtrauca Rihards diezgan zobgalīgā tonī.

·Vai tad tas nav tas, ko tu vēlies? Būt sasaistīts, pakļauts un bezpalīdzīgs?

·Jā, tā ir jaunkundz!

·Tātad sēdēsi šādi visu atlikušo nakti! Un no rīta es modināšu meitenes, lai nāk visas papriecāties!

·Jaunkundz, jums žēl nebūs? Ne manis, bet dalīties!, - Rihards atkal ieslēdza zoglīgo toni.

Es neatildēju, tikai pasmīnēju. Vēl pāris malki šampānieša, dažas vīnogas un es izlēmu, ka ir pienācis laiks atkal parotaļāties ar manu gūstekni. Piecēlos un devos atpakaļ pie Riharda. Viņš juta, ka esmu atgriezusies.

·Pateicos, ka atkal pagodināt mani ar savu uzmanību, jaunkundz!

Es novilku pāri gurniem biksītes un ļāvu tām noslīdēt uz grīdas. Atkal iekārtojos virs viņa plaukstas, lai arī viņš saprot, ka esmu vēl mazliet kailāka. Piespiedos tai cieši klāt un Rihards bez mudināšanas lika lietā pirkstus. Nedaudz paslidinājusies pa viņa plaukstu, es piecēlos kājās.

Es atkal pagriezos ar muguru pret Rihardu un, iekārtojusies viņam starp kājām, apsēdos viņam klēpī. Sajutu kā viņa loceklis piespiežas manam dibenam. Uzsāku viegli šūpot gurnus augšup un lejup, glāstīju viņa locekli ar dibenu. Rihards ievaidējās.

·Tev patīk?, - pajautāju.

·Ļoti, jaunkundz! Ja varu lūgt - neapstājieties!

·Kāpēc lai es to darītu? Gribu tevi izmantot, cik vien iespējams!

·Dariet to, jaunkundz!, - Riharda balsī atkal varēja just pašpārliecināto smīniņu.

Nedaudz pavēru kājas un pieliekusies no aizmugures satvēru viņa locekli un, lēnām šūpojoties ieslidināju to sevī līdz galam. Tas ideāli piepildīja mani. Sāku kustēties augšup - lejup un izbaudīju katru savu kustību. Mana elpa kļuva straujāka, seklāka un es ievaidējos.

·Es jūtu, ka jaunkundzei patīk notiekošais!, - atkal jau šī sarkastiskā pašpārliecinātība.

·Mmm, jā! Patīk gan! Bet es jūtu, ka kāds uzprasās, lai es pārtrauktu!, - es saraustīti atbildēju, nepārtraucot procesu.Tieši pretēji - kāpināju kustību tempu.

·Es zinu, ka Tu to nedarīsi!, - Rihards pasmējās un sagrāba manu krūti.

Kaut kā viņš bija atbrīvojis vienu roku. Es ieņurdējos.

·Kā Tev tas izdevās?

·Noslēpums!

Ar brīvo roku viņš atraisīja otru un apvija tās manam viduklim. Viņš slidināja plaukstas uz augšu pa manu vēderu, ribām un nu jau ar abām rokām sagrāba manas krūtis. Es turpināju kustēties aizvien ātrāk, izbaudot, kā viņa loceklis slīdēja manī - iekšā un ārā. Nolaidis vienu roku līdz vēdera lejasdaļai, viņš ieslidināja pirkstus man starp kājām.

·Mmm, kāds dievīgs mitrumiņš!, - viņš noelsojās.

Viņa pirksti slīdēja starp lūpiņām, pāri klitoram un es vairāk nespēju slēpt emocijas - es jau elsoju tik skaļi, ka likās, ka nedzirdu pati savas domas. Rihards uzspieda mazliet spēcīgāk ar pirkstu galiem klitoram un mani pārņēma orgasma vilnis. Es nepārtraucu kustēties, lai gan šķita, ka nespēju kontrolēt savu ķermeni. Trīsas pārņēma to atkal un atkal, līdz pamazām mitējās to intensitāte. Elpoju ļoti strauji un sekli. Apstājos.

Piecēlos kājās un pagriezusies nometos Riharda priekšā ceļos. Saņēmu rokās viņa locekli un mana mēle uzsāka to mērķtiecīgi glāstīt, augšup, lejup, apkārt un visā garumā, neatstājot nevienu vietu bez uzmanības. Slidinājos ar lūpām pa to visā garumā un jutu, kā tas pulsējot piebriest vēl vairāk. Kāpināju tempu un saņēmu Riharda locekli plaukstā, cik vien spēcīgi spēju. Jutu kā viņš saspringst un izdvesis zvēra cienīgu rēcienu arī viņš kulminēja.

Kādu brīdi es tupēju uz grīdas, turoties pie Riharda kājām. Elsojām mēs abi. Pastiepu rokas un atsēju viņa kājas. Rihards pastiepa rokas un vilka mani pie sevis. Ievilcis mani sev klēpī, viņš mani noskūpstīja.

·Pirmajai reizei nebija nemaz tik slikti, jaunkundz!, - viņš smaidot teica.

·Pirmajai reizei spīdzinātājas lomā?, - pajautāju.

·Jā! Tev ir talants!

Es iesmējos.

·Ejam uz viesu māju. Izgulēties. Šeit dīvānos tas nebūs ērti un arī segu šeit nav!, - es ierosināju.

·Kā teiksiet, jaunkundz!

Šķērsojām pagalmu un klusiņām kā divi kaķi ielavījāmies viesu mājā, devāmies augšā pa trepēm uz manu istabu. Aizmigu gandrīz momentā.

Pamodos ap pusdienas laiku. Riharda blakus nebija. Piecēlos, noskalojos dušā, uzvilku krekliņu un šortus un devos lejā. Daļa meiteņu jau bija aizbraukušas. Lejā sēdēja vien Liāna un Elīna.

·O! Jubilāre pamodusies!, - smejoties iesaucās Liāna.

·Labrīt! Kur visi palikuši?

·Meitenēm bija jābrauc atpakaļ uz pilsētu.

·Un...., - es jau gribēju jautāt par puišiem, kad Liāna nemanot pielika pirkstu pie lūpām ar žestu rādot, lai klusēju.

·Un mēs neuzdrošinājāmies Tevi modināt..., - turpināja Liāna.

·Tu tik saldi gulēji!, - piebalsoja Elīna.

Pabrokastojām un devāmies atpakaļ uz pilsētu. Klusējām. Tā kā Liāna bija devusi mājienu, ka nakts notikumi jāpatur noslēpumā, es neko arī nejautāju.

No vienas puses žēl, ka Rihardam nepaspēju pajautāt kontaktinformāciju. No otras, nebija nemaz tik slikti. Pirmā dzīves pieredze ārpus darba pēdējo pāris gadu laikā.

Mājās nometu somu kaktā un apsēdos pie datora. Darbs nekur nebija pazudis. Visu nedēļas nogali pavadīju savā ciparu pasaulē. Brīvdienu nogurums darīja savu, biju tik patīkami nogurusi, ka pat nepamanīju, kā strādājot bija pienācis pirmdienas pusdienlaiks un visai miglaini atcerējos ceļa posmu no mājām uz darbu.

·Pēc desmit minūtēm apspriežu telpā sanāksme, - mana kabineta durvis pavēra Diāna, - atbraucis jaunais izpilddirektors.

·Labi! Tūliņ!

Pārbraucu matiem ar ķemmi, uzkrāsoju lūpas un devos turp. Sēdējām visas vienpadsmit biroja meitenes un gaidījām.

Atvērās apspriežu telpas durvis un pa tām ienāca Linda - meitene no Rīgas biroja. Viņai sekoja Rihards. Jutu, ka man paliek karsti un es nosarkstu.

·Sveikas dāmas! Mani sauc Rihards Ozoliņš. Esmu jūsu jaunais direktors, - viņš skatījās man acīs un smaidīja, - priecāšos strādāt kopā ar jums!


  • Generators
    Skaisti...
  • mitraissisis
    patīk
  • Talantigais
    Ir pa smuko.
Nosūtīt
Iepriekšējais Nākamais

Citi raksti