Alises vakars
Raimonds bija cilvēks ar izteiktu ziņkāri. Viņš bija jauns, drosmīgs un reizēm pārāk pārliecināts par savu spēju “neiekrist”. Tieši tāpēc viņš piekrita draugu jokam — pārģērbties par meiteni ballītei. Parūka, īsa svārku mala, sarkanas lūpas un kāds smaržu mākonis — un Raimonda vairs nebija. Bija Alise.
Kad ballīte pajuka, viņš nolēma vēl nedaudz “ieiet lomā”. Uz ielas viņš satika pensionāru Jāni — pieklājīgu, bet dzīvesprieka pilnu vīru, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija bijis aktieris jaunībā. Jānis ar smaidu pajokoja:
— Nu, skaistā meitene, kur tā viena naktī klīst?
Alise (jeb Raimonds) smaidīja:
— Varbūt meklēju kādu, kas uzaicinātu mani uz tēju?
Un tā sākās spēle.
Jānis dzīvoja nelielā, bet gaumīgā dzīvoklī ar daudz grāmatām un dīvainu mieru gaisā. Viņš bija tas tips, kas visu dara ar lēnu pārliecību — ielej tēju, aizdedz sveci, runā par kino un cilvēku dīvainībām. Raimonds juta, ka šī situācija viņu gan mulsina, gan intriģē.
Jānis viņu uzmanīgi vēroja. “Alisei” likās, ka viņš sen jau sapratis, ka zem meiteņu grima slēpjas puisis. Bet neviens neko neteica — tā bija kā klusā vienošanās.
Saruna kļuva arvien brīvāka, tējas vietā parādījās vīns. Viņu starpā vibrēja neizteikts flirts — tāds, kas robežojas starp joku un izaicinājumu. Jānis stāstīja par teātri, par lomām, kurās cilvēks reizēm pazūd, lai atrastu pats sevi.
“Alise” tikai nosmaidīja:
— Tad laikam šovakar esmu atradusi savu lomu.
Viņi smējās, skatieni kļuva dziļāki, klusums — blīvāks. Tajā brīdī Raimonds saprata, ka šī vakara provokācija bija vairāk par pārģērbšanos. Tā bija spēle ar robežām — starp īstumu un tēlu, starp to, kas mēs esam, un ko citi redz.
Kad viņš beidzot devās prom, Jānis viņam pasniedza vecu teātra masku.
— Lai tev vienmēr atgādina, ka reizēm patiesība ir visinteresantākā maska, — viņš teica.
Raimonds izgāja ielā, ar vēju, kas sajauca matus un lūpu krāsas smaržu. Viņš smaidīja — tādu vakaru nevar atkārtot.
Комментарии