Es sēdēju mazā Vecrīgas vīna bārā un jau trešo reizi telefona priekšējā kamerā pārbaudīju, vai man nav kas starp zobiem. Es vēl pat nebiju neko ēdis, bet stress dara savu. Man mugurā bija krekls, ko biju gludinājis nevajadzīgi ilgi, pie spoguļa mēģinot izlikties, ka man ikdienā ļoti rūp, kā krīt auduma ieloces.
Tad viņa ienāca - Elīza. Viņa izskatījās... nu, tā, ka es uzreiz aizmirsu visas savas iepriekš sagatavotās asprātības. Mēs apskāvāmies – tas pirmais, neveiklais, bet patīkamais randiņu apskāviens. Viņas mati nedaudz smaržoja pēc pavasara un kaut kā salda, un viņas vaigs nejauši saskārās ar manējo nedaudz par tuvu, atstājot uz manas ādas patīkamu, siltu tirpoņu.
Pasūtījām vīnu. Es, protams, centos izklausīties pēc baigā vīnziņa, izpētot piedāvājumu ar dziļdomīgu sejas izteiksmi, bet beigās vienkārši pateicu viesmīlim: "To sarkano, lūdzu. Kas nav pārāk skābs." Elīza iesmējās. Viņas smiekli bija skaļi, dzidri un bez jebkādas uzspēles. Es izelpoju – šķiet, viss būs labi.
Bāra galdiņš bija mikroskopisks, kas izrādījās mana lielākā veiksme. Ikreiz, kad es sniedzos pēc riekstiņiem vai glāzes, mana roka nejauši – vai varbūt pusjauši – saskārās ar viņējo. Katrs šāds īss ādas pieskāriens manam pulsam lika palēkties ātrāk. Kad viņa aizrautīgi stāstīja par savu smieklīgo atgadījumu darbā, viņas celis zem galda atspiedās pret manējo. Viņa to neatrāva. Un es noteikti arī ne. Mēs turpinājām runāt, bet starp mums gaisā jau vibrēja kaut kas biezāks par parastu sarunu. Viņas skatiens ik pa laikam noslīdēja no manām acīm uz lūpām, un tas padarīja mani patīkami traku.
Ārā bija dzestrs pavasara vakars. Mēs gājām pa ielu, un mūsu pleci pie katra soļa saskārās. Pie gājēju pārejas es paskatījos uz viņu. Ielas laternu gaismā viņas acis tumsā spīdēja, un es vairs nešaubījos – es vienkārši paņēmu viņas roku. Viņa klusi pasmaidīja un ciešāk saspieda manus pirkstus. Tas bija tik dabiski, it kā mēs to darītu jau gadiem.
Mans dzīvoklis bija tikai pāris kvartālu attālumā.
"Man mājās ir vēl viens sarkanvīns... Manuprāt, daudz labāks par to, ko dzērām," es teicu, pilnībā apzinoties šīs frāzes vecumu un absolūto banalitāti.
Viņa apstājās, paskatījās man tieši acīs un viltīgi pasmaidīja. "Es ļoti ceru, ka tas tiešām ir ļoti labs vīns."
Tiklīdz aizvērās mana priekšnama durvis, izslavētais vīns tika pilnībā aizmirsts. Es palīdzēju viņai novilkt mēteli. Manas rokas uzkavējās uz viņas pleciem nedaudz ilgāk, nekā pieklājība prasītu. Es lēnām pagriezu viņu pret sevi. Viņas elpa bija kļuvusi seklāka, lūpas nedaudz pavērtas. Es noliecos un noskūpstīju viņu – sākumā lēni un izzinoši, bet viņa uzreiz atbildēja, apvijot rokas ap manu kaklu un pievelkot mani sev cieši klāt. Skūpsts acumirklī kļuva dziļš un kaislīgs, dzēšot pēdējās saprāta un stresa paliekas.
Mēs klusām, bez liekiem vārdiem pārvietojāmies uz guļamistabu, ik pa brīdim apstājoties, lai viens otru alkatīgi noskūpstītu. Krēslā drēbes slīdēja uz grīdas bez liekas steigas, atklājot karstu, nepacietīgu ādu. Kad mēs iekritām manā gultā, mūsu augumi satikās ar dabisku, elektrizējošu vieglumu. Manas lūpas slīdēja pār viņas kaklu un pleciem, un, kad viņa klusām ienīdējās un izlieca muguru pret manu ķermeni, ieķeroties ar pirkstiem manos matos, mana roka slīdēja zemāk pie viņas stilbiem. Šis satraucošais siltums un mitrums, es jutu to ko viņa jūt. bez kavēšanās mani skūpsti slīdēja zemāk. No saldajām lūpām uz kaklu. No maigā kakla uz tvirtajām krūtīm. No krūtīm uz viņas slaido vēderu. No vēdera uz miklo... Tas vājais skābums uz manām lūpām un viņas vaidas katru reizi kad mana mēle slīd dziļāk... Līdz brīdim kad es pats vairs nevarēju gaidīt, es uzrausos augstāk pie viņas krūtīm ar stingrajiem krūtsgaliem. Viņas kāja pacēlās man virs pleca un mūsu ķermeņi savienojās - mūsu elpa sinhronizējās ritmā ar mūsu gurnu kustībām. ... Līdz brīdim kad viņas acis bija aizgriezušās baltas, es jutu trīsas visā viņas ķermenī, pēc brīža jau viņas kājas apvijās un saspieda manus gurnus cieši, cieši... Šīs baltās acis kas atgriežas atpakaļ, ķermenis kas ik pa brīdim spazmās ietrīcas liek man justies neaprakstāmi..
Комментарии