Brauciens uz "Zelta vilni" -2

Bija ieiets “Zelta viļņa” slepenajā koridorī. Durvis atkal aiz manis ar klikšķi aizcirtās, sapratu- aizslēdzās. Tālāk uz priekšu bija gaitenis, kura abās pusēs bija maz durtiņas uz kambarīšiem, bet tālāk uz priekšu bija lielāka telpa, kura bija mēreni vāji iegaismota sarkanā gaismā. Ievēroju- grīda un sienas līdz divu metru augstumam bija pārklātas ar gumojotu apdari, tādi kā ūdens necaurlaidīgu. Tikmēr no gaiteņa gala sievietes balsī sauca: - Nāciet droši tālāk, jāaprunājas... Pēc brītiņa biju tur, bija neliels galdiņš, un uz krēsla sēdējā sieviete apmēram pusmūžā. Arī krēsls bija tāds kā no gumijas. Sieviete bija saģērbusies zīda blūzītē, melnos mīksta auduma svārkos, sarkanās zeķēs un melnās augspapēžu laiviņās. - Parunāsimies, jūs esat Sisis, un esiet ieradies uz mūsu “zelta” šovu? - Jā, gan...- Dalības maksu esam no jums saņēmuši, tūlīt varēsiet iet saģērbries pasākumam. Tikai daži dati par jums jāieraksta anketā. Viņa paņēma dokumentu un sāka rakstīt. ***Vienlaikus izdzirdēju tādu skaņu no galda apakšas, apmēram kā ūdens tecēja no vāji aizgriezta krāna. Neviļus apskatījos un pamanīju, ka sievietei – menedžerei no svārka apakšas gar kāju uz augspapēžu kurpītēm tecēja maza straumīte. - Vai, es nenoturējos, piedodiet, vajadzēja drusku vēlāk... Tad es sapratu, kamdēļ telpā viss tik gumijots un ūdens necaurlaidīgs...