Man bija jābūt gatavai astoņos vakarā. Kā vienmēr - nekādu paskaidrojumu, nekādu mājienu, nekā, pie kā pieķerties, lai saprastu, kas mani sagaida šoreiz. Mugurā jāvelk kleita un kājās ērti apavi. Pirmais, kas ienāca prātā - koncerts, kino, teātris un tam sekojošas vakariņas un pastaiga. Uz to arī gatavojos.

Pēc darba sarunāju ar draudzeni - frizieri, ka viņa uzkavēsies darbā nedaudz ilgāk un sakārtos man matus kādā vienkāršā, glītā frizūrā un uzliks vakara make-up. Pucējoties pie viņas vēl pasmējāmies, ka šodien man lietu kārtība visai neparasta - vispirms mati un make-up, bet pēc tam uz mājām - "uzmanīgā" duša un ģērbšanās.

Izvēlējos gaiši zilu kleitu, vasarīgi vieglu, bet pietiekoši solīdu, lai tajā varētu apmeklēt arī   augšdaļu un kuplu svārku daļu, nedaudz pāri celim, kājās melnas laiviņas bez papēža. Mazliet smaržu un es biju gatava.

19:45 un es jau stāvēju laukā pie savas mājas. Jau atkal, ar tauriņu orkānu vēderā, ar  kurpes purngalu bakstot uz iebrauktuves esošo akmentiņu. Gaidīju. Es vienmēr gaidu tos brīžus, ko pavadām kopā. Gaidu fantazējot, ko šoreiz viņš būs izdomājis. Ielas galā bija dzirdams auto, kas samazina ātrumu. Taureņi vēderā strauji mainīja kustības virzienu, sākot mežonīgi griezties pretējā virzienā, jutu sārtumu vaigos un man mazliet noreiba galva. Viņš!

Iekāpu blakus, sasveicinājāmies, saskūpstījāmies. Viņam mugurā bija krekls ar atlocītām piedurknēm un apkaklītes augšējā poga bija vaļā. Biju nedaudz pārsteigta par viņa bārdas rugājiem, kas nokutināja man vaigu, bet zinot to, ka arī viņam aiz muguras ir gara darba diena, tikai pie sevis pasmaidīju. Man patiesībā patika tāds, nedaudz nevīžīgs, viņa izskats, nepierasts, bet tāds īsts sliktā puiša tēls. Auto atkal uzsāka kustību. Pārmijām pāris teikumus par dienas gaitām un es it kā nejauši pajautāju:

•Ko esi ieplānojis šim vakaram?

•Tad redzēsi!

Un iestājās klusums. Zināju, ka tincināt nav jēgas, jo tādā veidā vienalga nepanākšu atbildi. Atlika vien baudīt mūziku, jo es vairāk neuzdrošinājos pārtraukt klusumu. Braucām ārā no pilsētas. Tātad uz blakus pilsētu. Tur noteikti ir kāds pasākums. Uz šosejas, kad auto jau bija uzņēmis ātrumu, viņš noglāstīja man vaigu, paspēju piespiest lūpas viņa īkšķa pamatnei un pēc tam viņš saņēma manu plakstu savējā. Aizvēru acis, koncentrējos uz siltumu, ko viņa plauksta atdeva manai, uz mūziku fonā un baudīju mirkli. Gandrīz nekas nepārspēj tādus brīžus.

Tā arī tupinājām braukt. Nezinu cik ilgi. Minūtes 15, varbūt 20. Pēkšņi auto samazināja ātrumu. Atvēru acis. Mana roka tika atlaista, lai pievērstos auto vadīšanai. Saskatījāmies, pasmaidījām viens otram un auto nogriezās uz zemes ceļa, kas veda iekšā mežā.

Man pa galvā sajaucās simtiem domu. Tātad publiskais pasākums tas nav. Un tas ir pat labi. Man patiesībā nav ne mazākās vēlmes dalīt viņu ar pūli. Noteikti kāda viesu māja. Lauku viesu māja. Pastaiga svaigā gaisā, vakariņas. Divvientulība. Jauki. Atkal saskatījāmies un sasmaidījāmies un turpinājām ceļu.

Apstājāmies pie pļavas, kurā kā mazas salas bija izmētāti vairāki siena ruļļi. Saule jau pamazām laidās rietā.

•Šī ir skaista vieta, vai ne?, - viņš jautāja

•Jā, ļoti!

•Ko Tu teiktu, ja mēs uzņemtu dažas fotogrāfijas?

•Esmu tikai par!

Mēs izkāpām no auto.Viņš paņēma uz aizmugurējā sēdekļa esošo kameru un mēs sākām iet. Noplūcu dažas smilgas un knibināju tās pirkstos, kamēr viņš ik pa laikam uzņēma pa bildei. Mans skatiens pārmaiņus bija pievērsts gan viņam, gan apkārtnei. Pļava bija ļoti skaistā meža ielokā, smaržoja žūstošais siens, visapkārt skanēja putnu dziesmas. Es tikai smaidīju. Pie kāda siena ruļļa viņš lika man apstāties un papozēt. Grozījos gandrīz kā vilciņš, smaidīju, smējos. Viņš pienāca man klāt, nedaudz atvilka kleitas aizmugurē esošo rāvējslēdzi un noslidināja kleitu man no viena pleca, sakot, ka tā izskatīsies daudz labāk. Es samulsusi smaidīju un skatījos uz viņu caur pieri.

•Paliec tā! Un turpini uz mani tā skatīties!

Es jutu, ka nedaudz nosarkstu. Pēc vairākiem aizslēga klikšķiem viņš pienāca man klāt, saņēma manu seju savās plaukstās un noskūpstīja mani. Es sajutu, kā mani taureņi atkal pārgrupējas, izraisot man vieglu reiboni. Iemurrājos un apviju rokas ap viņa vidukli, bet viņš pārtrauca šo absolūti perfekto brīdi.

•Fotosesija vēl nav galā! Nostājies pret siena rulli un paskaties uz mani pāri plecam!

Es paklausīgi izpildīju viņa vēlmi.

•Kaut kas šeit nav īsti tā, kā vajag! Pamēģinām savādāk! Mazliet pieliecies un it kā vel rulli projām!

Un atkal jau es darīju to, ko man liek. Tas sāka šķist uzjautrinoši. Kadriem bija jābūt jautriem! Pie sevis ķiķinot es nepamanīju, ka viņš ir pienācis man klāt. Viņš noglāstīja man muguru. Es gribēju izslieties, bet viņš uzspieda ar plaukstu man starp lāpstiņām un neļāva.

•Paliec tā! Es vēlos dažas bildes arī sev!

Viņš pacēla kleitas svārku daļu augšā un es paliku tā stāvam - atstieptu, atsegtu dibenu. Man mugurā bija melni mežģīņu šortiņi. Tie noteikti pietiekoši kontrastēja kleitas fonā. Es jutu, ka nosarkstu.

•Cik skaisti!

Viņš attālinājās, lai turpinātu uzņemt foto.

•Iztaisno kājas un novieto tās plecu platumā!

Mani pēkšņi pārņēma tāds adrenalīna vilnis. Un es izpildīju arī šo viņa vēlmi. Iekodusi apakšlūpā atskatījos uz viņu. Viņš tur stāvēja tāds nopietns, ar kameru rokās un skatījās un mani. Pēc brīža viņš atkal man tuvojās. Pienācis klāt viņš noglāstīja man dibenu un ieslidināja roku man starp kājām, caur biksītēm noglāstot manu kājstarpi sākot no paša tālākā punkta. Es nodrebēju. Jutu pieaugam uzbudinājumu. Viņš to juzdams, ieslidināja roku man biksītēs, noglāstot dibena vaigus zem tām. Nedaudz pavilcis uz leju biksītes, viņš ieslidināja pirkstus man starp lūpiņām, kur jau veidojās nodevīgais mitrums. Ar ceļgalu pavēris manas kājas vēl platāk viņš turpināja, novelkot man biksītes gandrīz līdz ceļiem. Es tur stāvēju tāda pilnīgi atklāta un uzbudinājusies. Viņš atkal attālinājās, uzņēma pāris kadrus un tūliņ atgriezās. Šoreiz es pat nepakustējos.

•Tu mani šodien ļoti iepriecini!, - viņš teica, noslīdot aiz manis uz ceļiem.

Un tad viņš burtiski ienira ar seju manā vāverītē un nolaizīja to visā garumā. Uzspiedis buču man uz dibena, viņš uzvilka atpakaļ man biksītes.

•Mūsu ceļš vēl nav galā! Braucam!

Es piesarkusi no uzbudinājuma paklausīgi iekāpu atpakaļ auto, un mēs atkal devāmies ceļā. Nedaudz tālāk viņš nogriezās šaurā meža ceļā. Es vairāk nezināju, ko gaidīt, galvā bija tikai viena doma - tik ļoti gribējās mīlēties. Viņš šodien bija īpaši nerunīgs, tāpēc manī aizvien straujāk sāka joņot tauriņi. Neziņa mijās jau izmisumu - kas mani sagaida? Drīz apstājāmies tādā kā stāvlaukumā. Pa labi bija kaut kas līdzīgs vārtu atliekām - senas, masīvas, no sarkaniem ķieģeļiem būvētas arkas. Priekšā varēja saskatīt kāpnes, kas veda lejā uz ezeru, apkārt mežs, starp kokiem izlauzās retais gandrīz norietējušās saules stars. Nebija ne miņas no rotaļīgās pļaviņas. Viss tik mierīgs, tik kluss.

Mans satraukums tikai pieauga. Viņš nerunāja. Sēdēja pie stūres, skatījās uz ezeru un klusēja.

Tad viņš pagriezās pret mani, satvēra mani aiz matiem un noskūpstīja. Tikai šoreiz tas nebija maigais viņš. Viņš satvēra matus arvien spēcīgāk un skūpsts kļuva uzstājīgāks. Viņš iekoda man lūpā un es spēju tikai ievaidēties. Pēkšņi viņš pārtrauca...

•Izkāp!

Viņa balss skanēja pavēlnieciski un mana sirds apmeta kūleni. Kas notiek? Viņš nekad nebija tik skarbi runājis ar mani. Es izkāpu no auto. Izkāpa arī viņš. Uzkāris kameru kaklā, viņš atvēra bagāžas nodalījumu un izņēma no tā... virvi. Mana sirds pamira. Es vairāk nezināju, ko domāt.

•Ejam!

Viņš satvēra manu roku un vilka mani sev līdzi. Tvēriens bija diezgan spēcīgs, bet ne sāpīgs. Un es kā maza, nobijusies meitene viņam sekoju. Vai man bija izvēle? Es nezināju, kur esmu, es biju nobijusies, bet kaut kas man lika sekot viņam un nepretoties.

•Mēs uzņemsim vēl dažus foto! Bet darīsim to tā, kā es to vēlos! Es redzēju un sajutu, cik ļoti Tev patika man pozēt!

Viņš apstājās netālu no arkām un sāka attīt virvi. Jau apsvēru domu par bēgšanu. Šķita, ka viņš to sajuta.

•Tev nav kur bēgt, jaunkundzīt! Šeit esam tikai mēs trīs - Tu, es un kamera.

Viņš attaisīja kleitas rāvējslēdzi, šoreiz līdz galam un norāva kleitu man līdz viduklim. Paliku krūšturī un kleitā ap gurniem. Viņš atkal fotografēja.

•Velc to nost!

Es lēnām sāku celt kleitu uz augšu, lai pārvilktu to pāri galvai.

•Tā to nedara!

Viņš pienāca man klāt, nesaudzīgi pārrāva kleitu pāri galvai un aizmeta to. Kleita palika karājamies kāda krūma zaros. Es viņu nepazinu tādu! Vienmēr tik galantais un iejūtīgais vīrietis pēkšņi bija pārvērties. Saprāts man kliedza, lai bēgu projām, cik vien ātri spēju, bet kaut kas dziļi iekšā man lika palikt uz vietas. Klikšķēja fotoaparāts.

•Atceries pēdējās pozas pie siena ruļļiem?

•Jā!, - es nočukstēju

•Nostājies arkā tādā pozā!

Es centos nostāties, bet arkas sienas bija augstas, es īsti nevarēju atrast, kur likt rokas. Es biju satraukusies. Un man nekas nesanāca. Ko apliecināja pēkšņs sitiens ar virvi man pa dibenu. Es sarāvos. Viņš klusējot pienāca man klāt un ātri, meistarīgi sasēja man rokas. Pieliekot mani pie sienas viņam vēlamajā pozā. Manas kājas atkal bija pavērtas un tā es tur stāvēju - sasietām rokām, apakšveļā, nobijusies. Sajūtas pastiprināja zibspuldzes uzplaiksnījumi.

Sekoja sitiens ar plaukstu pa dibenu. Tas bija patīkami un sāpīgi vienlaicīgi. Es ievaidējos. Atskatījos pāri plecam un redzēju, kā viņš noņem no kakla kameru, uzmanīgi novieto to uz zemes, malā. Tad viņš atpogāja un novilka kreklu. Tas slaidā lidojumā pievienojās kleitai krūmā. Es tiku pagriezta ar seju pret viņu. Viņš mani turēja aiz sasietajām rokām.

•Uz ceļiem!, - viņš atkal pavēlēja.

Es paklausīgi noslīdēju viņa priekšā uz ceļiem. Nebija ērti. Skujas, sīki zariņi un grants spiedās man ceļgalos. Viņš palieca manu galvu aiz zoda atpakaļ un skatījās man acīs. Es nespēju novērsties, jo redzēju tajās ko tik dzīvniecisku un primitīvu. Mani tas uzbudināja vēl vairāk.

Viņš, turpinot skatīties man acīs, attaisīja siksnu, atpogāja savas bikses un atvēra rāvējslēdzi. Tās nokrita viņam līdz ceļgaliem. Šoreiz viņam nebija apakšbikšu. Manā acu priekšā atklājās jau piebriedis, stingrs loceklis. Es jutu, kā nosarkstu. Aplaizīju lūpas. Viņš klusēja. Turpināja skatīties man acīs.

Es neizturēju un pastiepu rokas uz priekšu. Pieskāros viņa loceklim ar sasietajām rokām. Un tūliņ saņēmu vieglu pļauku.

•Tu aizmirsi palūgt atļauju!

•Vai drīkstu Tev pieskarties?, - es jautāju.

Un atkal es saņēmu pļauku. Viņš nopūtās.

•Tu šodien esi bijusi ļoti slikta meitene! Visu vakaru mani kārdināji! Palūdz kā nākas!

•Vai es, lūdzu, drīkstu Tev pieskarties?

•Jā! Un pacenties sagādāt man baudu! Šovakar Tu būsi tā, kas rūpējas par manu labsajūtu!

Es atkal pastiepu rokas uz priekšu un satvēru viņa locekli plaukstās. Es to glāstīju mainot pieskārienu intensitāti - skarot to pavisam nemanāmi, ar pirkstu galiem, nomainot uz spēcīgu plaukstas satvērienu. Es biju tā pārņemta ar to, ko daru! Viņš ik pa laikam baudā ieņurdējās vai notrīcēja. Tā bija vislabākā uzslava tam, ko darīju. Es paliecos uz priekšu un aplaizīju locekļa galviņu. Viņš saņēma mani aiz matiem, pavilka galvu atpakaļ un teica:

•Tu jau atkal nepalūdzi atļauju, bet es Tev piedodu! Man patīk tas, ko Tu dari! Turpini!

Es pieliecos atpakaļ pie viņa locekļa un vēlreiz aplaizīju to. Turpinot turēt to sasietajās rokās es to lēnām, pati izbaudot ik milimetru, ieslidināju to mutē un uzsāku slidināt lūpas augšā un lejā, ar lūpām saspiežot galiņu, it kā noskūpstot. Pamazām kāpināju tempu un turpināju iesākto, līdz viņš saņēma mani aiz rokām un vilka augšā, līdz nostājos uz kājām.

Viņš atkal mani pagriez ar seju pret sienu un pavēris manas kājas, nolieca mani jau zināmajā pozā. Vēl pēc brīža manas rokas bija piesietas pie metāla izvirzījumiem, agrāko vārtu eņģēm.

•Nebaidies!, - viņš teica un izvilka no biksēm siksnu.

Es sastingu. Nebaidies? Bet nepaspēju neko vairāk pat nodomāt, kā manu dibenu ķēra pirmais siksnas sitiens. Es sarāvos, bet tūliņ siksnas skarto puslodi nomierināja maigi glāsti. Sāpes pārgāja gandrīz uzreiz. Tas bija tik satraucoši un uzbudinoši, tik neparasti. Un sekoja nākošais sitiens. Pa otru pusi. Un atkal glāsti. Atkal sitiens un glāsti. Tā tas turpinājās kādu brīdi. Es pat nezinu, cik sitienu saņēmu.

Dzirdēju kā siksna nokrīt zemē. Manas biksītes tika strauji norautas līdz ceļiem un tikpat strauji manu vāverīti sāka glāstīt viņa roka. Tā bija jau tik uzbudinājusies, tik slapja. Viņš nometās man aiz muguras ceļos un atkal iegrima ar seju manī. Viņa mēle prasmīgi slīdēja pāri mazajai baudas podziņai, liekot man vēl vairāk ieliekties un pavērties. No manis lauzās ārā vaids pēc vaida, tik ļoti biju uzbudinājusies, ka manas kājas sāka tirpt un es sagrīļojos. Viņš, to pamanījis, piecēlās kājās. Pārliecies man pāri viņš čukstēja man ausī:

•Pasaki man, ko Tu šobrīd visvairāk vēlies!

Es spēju vien izdvest:

•Izdrāz mani!

Un tam sekoja tūlītēja, ļoti spēcīga pļauka pa jau tā svilstošo dibenu.

•Jaunkundzīt, pavēles šeit dodu es! Mēģini vēlreiz!

•Lūdzu, lūdzu, izdrāz mani!, - es ievaidējos.

Manī jau vairāk nebija pacietības gaidīt, bet es joprojām biju sasieta, piesieta un neko nevarēju izdarīt.

Viņš nostājās aiz manis un nevilcinoties ielauzās manī. Un es vairāk nespēju kontrolēt sevi, viss bija tik sakāpināts, ka labsajūtā pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras. Viņš piekļāvās man klāt un aplicis roku, no priekšpuses ieslidināja to pie klitora un sāka ar īkšķi mērķtiecīgi ap to zīmēt apļus un šķita, ka arī visas pārējās ģeometriskās figūras. Grūdieni turpinājās, kļuva ātrāki un straujāki, pēc brīža es iekliedzos un mani pārņēma baudas kulminācija. Viens orgasms pēc otra, viņš nepārtrauca kustēties un glāstīt mani, tikai atbrīvoja manas rokas. Pēkšņi viņš pagrieza mani pret sevi un es pati nometos viņa priekšā ceļos. Saņēmu rokās viņa locekli un atkal uzsāku lūpu un mēles rotaļu. Pēkšņi viņš mežonīgi ierēcās un es pavēru lūpas, uzņemot pirmo spermas šalti mutē, kam sekoja lūpas, zods un beigu beigās tā pilēja man uz krūtīm.

Uz minūti mēs tā sastingām un tikai elsojām, skatoties viens otra acīs un smaidot.

Tad tika atsietas manas rokas un es jau atkal stāvēju kājās. Viņš izkāpa no biksēm, arī manas biksītes jau bija pie potītēm un es pavisam no tām atbrīvojos.

Sakļāvāmies kopā un ļāvām rokām klejot pa otra kailo ķermeni.

•Ejam nopeldēties?, - es smaidot jautāju, ar galvu pamājot ezera virzienā, - esmu kaut kur nosmērējusi seju.

•Ejam!