Panākumi
Izvēlieties valodu
Izvēlieties valodu
Vietnes datu vākšanas iestatījumi

Mēs izmantojam sīkdatņu apkopotos datus

Atļaut
Kategorija
Mērķis
Rīki
Аnalītiskās
Šī sīkdatne tiek izmantota, lai apkopotu statistiku par vietnes apmeklētāju darbībām Google serverī. Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat Google Analytics saglabāt statistiku par Jūsu darbībām šajā vietnē.
Google Analytics
Tehniskās
Šis sīkfails tiek izmantots, lai saglabātu vietnes iestatījumus Jūsu datorā, atkārtoti piesakoties. Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat mums saglabāt vietnes autorizācijas iestatījumus, lai pieteiktos, neievadot lietotājvārdu un paroli.
Tīmekļa vietne
Tehniskās
Šis sīkfails tiek izmantots, lai Jūsu datorā saglabātu vietnes iestatījumus saistībā ar vietnes tēmas izvēli (gaiša/tumša). Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat mums saglabāt informāciju par Jūsu izvēlēto vietnes tēmu.
Tīmekļa vietne
Tehniskās
Šis sīkfails tiek izmantots, lai vietnē darbotos paziņojums par to, ka lietotājam nav augšupielādēta fotoattēla. Iestatiet šo sīkfailu, ja atļaujat vietnei saglabāt informāciju par to, vai profilā ir augšupielādēts fotoattēls.
Tīmekļa vietne
Tehniskās
Šis sīkfails tiek izmantots, lai saglabātu sīkfailu pārvaldības iestatījumus, kuras Jūs norādāt šajā dialoglodziņā. Atzīmējiet šo sīkfailu, ja atļaujat vietnei saglabāt Jūsu norādītos sīkfailu apkopošanas iestatījumus.
Tīmekļa vietne
N/A
Nepieciešamās sīkdatnes
Šis sīkfails saglabā informāciju par vietnes lietotāja sesiju. Vietnei nav objektīvas funkcionālas iespējas atspējot šī sīkfaila datu vākšanu, jo tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu vietnes galvenās funkcionālās iespējas un saistīto pakalpojumu darbību.
Tīmekļa vietne
Šajā mājaslapā tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu Jums labāko iespējamo pieredzi izmantojot mūsu mājaslapu.   Privātums   Cookies
Pieņemt
   
Citi Вažādi

Trīs fantāzijas. Trešā.


Pēdējā laikā es tikai strādāju un
strādāju. Gandrīz pati biju aizmirsusi par savu dzimšanas dienu. Bet Liāna ar
meitenēm sarīkoja vienkārši lielisku pārsteigumu.

Piektdienas vakarā pēc darba mani
iesēdināja mašīnā un iespieda rokās somu.

·Neuztraucies! Es Tev jau
saliku apģērbu visai nedēļas nogalei!, - nočivināja Liāna.

Viņa bija mana draudzene jau kopš
pamatskolas. Nezinu, varbūt gadus piecpadsmit vai pat vairāk. Nav vārdos
izstāstāms, cik kopā esam smējušās un priecājušās, cik raudājušas, protams,
puišu dēļ. Bijām kā māsas. Zinājām viena par otru visu. Visu! Man bija viņas
dzīvokļa atslēgas, viņai manējā. Un ne jau tāpēc, lai viņa varētu man augus
aplaistīt vai pabarot kaķi. Man nav kaķa. Liāna ir palaidne. Viņai bija
nepieciešama vieta, kur slepus tikties ar mīļāko, un tā kā es dienas laikā
vienmēr biju darbā, tad ļāvu to darīt manā dzīvoklī. Man patika doma, ka es
esmu daļa no kaut kā neatļauta. Vienmēr iekšā kņudināja, iedomājoties, ka viņas
vīrs kādreiz to uzzinās.

·Šoreiz tikai meitenes!, -
viņa paziņoja, kad mašīna uzņēma ātrumu ārpus pilsētas.

Pie stūres sēdēja mūsu kopējā
paziņa Elīna. Viņa tikai smaidīja un turpināja vadīt auto.

·Brauksim uz laukiem. Mēs
noīrējām superīgu viesu māju ar pirtiņu. Galā mūs jau gaida Liene, Inga, Beāte
un Agnese. Atpūtīsimies, piedzersimies, peldēsimies dīķī. Galu galā - vasara
nav mūžīga un Tu, mīlulīt, šogad nemaz atvaļinājumā neesi bijusi.

·Njāā..., - novilku, -
darbi, mīļā, darbi. Atpūtīšos rudenī. Vai ziemā. Nezinu. Šobrīd īsti nav ne
jausmas. Bet paldies par šo jauko pārsteigumu! Vismaz kādas pārmaiņas!
Citādi...

·Citādi Tu arī visas
brīvdienas nosēdētu pie saviem projektiem! Domā, ka es Tevi nepazīstu,
darbaholiķe?, - smējās Liāna.

·Tu šitā nekad
neapprecēsies!, - piebalsoja Elīna.

·Ai, meitenes, es jau esmu
precējusies... Ar darbu!, - ironiski novilku, - Mums Rīgā vadība ir
mainījusies. Jaunais izpilddirektors esot konfektīte! Tā man Rīgas biroja
Lindiņa teica, kad sazvanījāmies. Nākošnedēļ viņš apbraukāšot reģionus, tad jau
arī es varēšu ar viņu iepazīties.

·Tavs darba laiks ir
beidzies!, - noskaldīja Liāna.

Un mēs turpinājām ceļu īsināt ar
sarunām par nagiem, matiem un solārijiem, par ko man nebija visai daudz ko
iestarpināt - es taču visu savu laiku pavadīju darbā.

Nogriezāmies no šosejas un turpinājām
braukt pa mazāku ceļu, līdz nonācām pie viesu mājas. Vieta ļoti skaista, blakus
mežs, pļavas, dīķis, ziedi. Pati viesu māja un pirtiņa pēc skata vienkāršas,
bet tās ļoti organiski iekļāvās kopējā vidē.

No viesu mājas spiegdamas
izskrēja pārējās meitenes.

·Daudz laimes, Ancīt!, -
visas metās man ap kaklu un bučoja.

Biju nedaudz samulsusi. Liāna
paņēma no mašīnas somas un mudināja doties iekšā viesu mājā.

Iekštelpās meitenes jau bija
ieviesušas korekcijas askētiskajā viesu mājas interjerā - baloni, virtenes,
ziedi. Dzīvojamās istabas - virtuves daļā jau bija saklāts galds, uz kura jau
bija sarūpētas uzkodas un, uzmetot skatienu, ļoti daudz šampānieša pudeles,
skanēja mūzika, kaut kas latīņu ritmos. Acis šaudījās apkārt, cenšoties aprast
ar vidi, meitenes zumēja, man rokā tika iespiesta šampānieša glāze.

·Nu tad par taviem 27,
mīlulīt!, - pirmo tostu uzsauca Liāna.

Skanēja apsveikumi un viens pēc
otra man rokās tika iespiesti dāvanu maisiņi. Es joprojām jutos samulsusi no
tik pēkšņas uzmanības pēc ierastās, rimtās darba dienas. Nespēju pārslēgties.
Tikai smaidīju un pateicos, smaidīju un pateicos, kā tāds pingvīns no multenes.

Vairākas glāzes šampānieša un es
sāku atraisīties. Metos dejās ar meitenēm. Nebija jāizliekas, varēju būt cik
vien jocīga vēlējos - vīriešu šeit nebija! Liānai iezvanījās telefons.

·Meitenes! Mēs varam
doties uz pirti!

Acīmredzot, īpašnieki bija viņu
informējuši par to, ka pirts ir izkurināta. Šī ziņa tika uztverta ar kārtējiem
sajūsmas spiedzieniem un mūsu bariņš pašķīda uz visām pusēm - pa istabiņām.
Pārģērbties. Arī man beidzot bija iespēja iepazīties ar savu istabiņu otrajā
stāvā. Nekā aizraujoša - koka apdare, kā jau laukos, koka gulta, balta veļa,
kumode, austs lupatu paklājs. Iegāju dušā, ļāvu vēsam ūdenim ātri noskalot
dienas nogurumu. Ietinusies dvielī es apsēdos un gultas malas un atvēru somu,
lai paskatītos, ko Liāna tur ir salikusi. Džinsi, pāris t-krekli, īsa kleita,
gara kleita, jaka, sandales. Bikini. Vilku to ārā no somas stūrīša, lai
"sapostos" pirtij, un kopā ar to izvilku arī sauju apakšveļas. Tātad
pilns komplekts. Pasmējos pie sevis. It kā pati būtu somu salikusi. Uzvilku
peldkostīmu, pa virsu īso kleitiņu un devos lejā pa kāpnēm. Meitenes mani jau
gaidīja.

·Nu, jubilārīt! Ko
čammājamies?, - smejoties jautāja Liāna.

·Dušā biju!, - es
attraucu.

·Ejam pērties! Ejam
pērties!, - cita pār citu sauca meitenes.

Bariņā devāmies pāri pagalmam,
garām dīķim uz pirti. Redzēju, ka pirtiņas ieejas mūs gaida vīrietis. Viņam
varēja būt ap 60. Ģērbies bija ļoti vienkārši - linu auduma kreklā, šortos, kas
bija pabalējuši tā, ka krāsas ziņā daudz neatšķīrās no viņa sirmajiem matiem.

Iebakstīju Liānai ar elkoni.

·Kas tas tāds? Kur tad
"tikai meitenes"?, - es čukstēju.

·Esi mierīga! Tas ir šīs
vietas īpašnieks. Pirtnieks. Nopērs, ar medu sasmērēs, izmasēs.

Saimnieks ar mums sasveicinājās,
uzreiz noprasīja, kura starp mums jubilāre. Visas, kā viena, norādīja uz mani.
Sasmaidījāmies. Sapratu, ka profesionālā pēršana un masēšana tiks tikai man.
Kaut gan, tas bija tikai loģiski! Viņš diez vai tiktu galā ar mums visām
septiņām.

Iegājām pirtī. Skatam pavērās
atpūtas telpa - ādas dīvāni, klubkrēsli, skaits koka galds ar izliektām kājām
un kokgriezumiem, uz kura jau atkal šampānietis un augļi, ap galdu tādi pat
krēsli. Kalti metāla svečturi, senlaicīga pūra lāde ar kalumiem, brieža ragi
pie sienas. Likās tik tipiski. Pie sijām karājās zaru un zāļu slotiņas.
Smaržoja gan te jauki. Visas gandrīz vienlaicīgi novilkām kleitas un gājām
pirtiņā. Bija karsti. Meitenes apsēdās uz lāviņām pa malām, atstājot vietu man
pašā centrā, pietiekoši, lai varētu atgulties.

·To nu gan jūs forši
izdomājāt!, - es ar neslēptu sarkasmu novilku, - pašas sēdēsiet, baudīsiet,
kamēr mani apčamdīs tas pensionārs! Vismaz kaut ko svaigāku būtu jubilārei
sagatavojušas!

Meitenes sāka smieties pilnā
balsī. Likās, ka Agnesei bija doma atcirst kaut ko pretī, bet pēkšņi atvērās
durvis un ienāca Valdis. Saimnieks. Bez krekla, savos šortos, padusē
pirtsslota, rokās kaut kādas burciņas. Apsēdās man blakus.

·Tagad kādu brīdi
pakarsēsimies un sāksim!, - viņš noteica, ar skatienu vēršoties pie manis.

Viņš uzrāpās man blakus uz lāvas
un tā mēs tur visi klusējot sēdējām. Pagāja minūtes piecpadsmit. Man lika
apgulties un sākās pirts procedūras. Slotas, skrubis, medus, pēršana, masēšana,
rīvēšana. Tas viss bija tik patīkami, ka uz brīdi gandrīz iesnaudos. Meitenes
ātri saprata, ka saimnieks nav jāņem vērā un sāka atkal čalot par savām lietām,
bet es aizvēru acis un baudīju. Tā varētu noslēgties katra darba diena! Tikai
citā izpildījumā... Bet visam jaukajam pienāk beigas. Kad biju tā atslābusi, ka
apkārt notiekošais pārstāj eksistēt, man paziņoja, ka varu iet dīķī
atvēsināties. Visas piecēlāmies un metāmies ārā uz dīķi. Bija jau sācis
krēslot. Vakars, salīdzinot ar dienu, bija tīkami vēss. Ilgi nedomājot, uzkāpu
uz laipiņas un ielēcu dīķī. Meitenes kā kura - kas dīķī iebrida no maliņas, kas
sekoja man un dīķi ieņēma lēcienā.

Pēc atvēsinošās peldas dažas no
mums vēl gāja pirtī, bet daļa palika zvilnot dīvānos, malkojot šampānieti. Tā
pagāja viss vakars - nepiespiesti, viegli un patīkami. Meitenes pamazām devās
uz viesu māju. Miegs un šampānietis viņas pieveica vienu pēc otras.

Bijām palikušas tikai mēs ar
Liānu. Runājām par šo un to, par neko. Atcerējāmies studiju gadus un to, ka
šādi pasākumi tad nebija retums. Par dzīvi, attiecībām, par plāniem un to, kas
no tiem bija piepildījušies. Es sapratu, ka pārāk daudz laika veltu darbam, ka
tieši tāpēc man nav savas dzīves. Biju no nebēdnīgās meitenes kļuvusi par
kantora žurku bikškostīmā, kurai dzīvē nav nekā cita, izņemot darbu. Mani
pārņēma panika.

·Līžuk, ko lai es daru? Es
negribu izniekot savu dzīvi un attapties tad, kad man būs 60, kad būs jau par
vēlu!

·Mīļā, vienkārši dzīvo!
Lauz sevi un dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Sāc ar šodienu! Aizej uz
viesu māju pēc šampānieša! Te visas pudeles ir tukšas.

Cēlos, satinos ciešāk dvielī,
pārmetu kleitu pāri plecam un gāju. Domāju par to, ka Liānai ir taisnība.
Sasodīts, viņai vienmēr ir taisnība! Vienmēr tikai darbs, darbs, darbs. Visu
laiku atteikumi meitenēm, jo "kādam taču ir jāstrādā". Mājas - darbs,
mājas - darbs. Tā nedrīkst turpināties! Viesu mājā vispirms devos augšā pa
kāpnēm uz savu istabiņu. Man vajadzēja novilkt mitro peldkostīmu. Uzvilku sausu
veļu, pa virsu atkal to pašu kleitiņu, izķemmēju matus un devos lejā. Paņēmu no
ledusskapja divas pudeles šampānieša un devos atpakaļ uz pirti. Pa ceļam
pamanīju, ka pie automašīnām, ar kurām mēs atbraucām, stāvēja vēl kāda. Pie
sevis nodomāju, ka gan jau pie saimniekiem kāds atbraucis.

·Esmu atpakaļ!, - noteicu,
atverot pirts durvis.

·Mēs tevi gaidījām!, -
dzirdēju atsaucamies Liānu.

Mēs? Es devos Liānas virzienā.
Viņa bija izslēgusi gaismu, aizdegusi sveces. Pustumsā manīju pie galda sēžam
divus vīriešus.

·Liāna? Kas notiek?, -
biju manāmi izbrīnīta.

·Mīļā, tev ir pienācis
laiks dzīvot un baudīt dzīvi! Sāksim ar primitīvāko no baudām!

·Liāna, bet...

·Bez bet! Esmu tev
sarūpējusi dāvanu... Viņš darīs visu, ko tu vēlies! Iepazīsties! Šis ir Māris,
- Liāna vērsās pie viena no vīriešiem, - Viņš ir kopā ar mani. Mēs šad tad viesojamies
tavā dzīvoklī.

·Sveika, Ance!, - Māris
uzreiz pieslēdzās sarunai, - Man ir patiess prieks tevi beidzot satikt!

·Abpusēji., - nomurmināju.

·Un šis ir Rihards!, -
iepazīstināšanu turpināja Liāna, - viņš šovakar izklaidēs tevi!

·Priecājos ar tevi
iepazīties, Ance!, - sarunai pieslēdzās Rihards.

·Arī es priecājos!, -
mazliet samulsusi novilku.

·Ja atļausi, atbrīvošu
tevi no šīm!, - teica Rihards ņemot man no rokām šampānieša pudeles.

·Jā, protams!, - es
ievēroju, ka uz galda bez manis atnestajām bija uzradušās vēl divas, - Tātad
manis sūtīšana pēc šampānieša bija ieplānota?

·Protams, mīļā!, - smējās
Liāna, - Rihard, ielej mums šampānieti!

·Dāmu vēlmes man ir
likums!, - pasmaidot noteica Rihards un ar klusu paukšķi atvēra pudeli.

 

Viņam varēja būt 33-35 gadi, gara
auguma, normālas miesasbūves. Ļoti simpātisks, tumšiem matiem un, cik nu sveču
gaismā varēja manīt - arī acis likās tumšas. Liāna zināja, kas man patīk.
Patiesībā biju tik ļoti satraukusies. Tik sen nebiju ne ar vienu satikusies. Un
tagad tas tika tik veikli noorganizēts.

Viņš smaidot pasniedza man glāzi.

·Par mūsu iepazīšanos!

·Par iepazīšanos!, - es
atbildēju.

Liāna ar Māri bija pievērsušies
viens otram un kaut ko smiedamies sačukstējās. Mēs ar Rihardu pļāpājām par
interesēm, izrādās, ka mums ne mazums tās bija kopīgas. Arī man patika ceļot,
tiesa gan, pēdējo divu gadu laikā atvaļinājumu pavadīju darbā. Šampānieša glāze
tika regulāri uzpildīta. Runājām un malkojām vēso dzērienu, jutos pilnībā
atslābinājusies. Pēkšņi pieklusināto gaisotni pārtrauca skaļš pliķis. Es
satrūkos.

·Pat nedomā par to, mazā
padauza!, - smiedamās teica Liāna. Viņa bija iepļaukājusi Māri. Viņš sēdēja
smaidīdams, vaigu saķēris.

·Tāda tu man patīc,
kaķenīt!, - Māris tāpat smiedamies atbildēja.

·Kas notiek?, - mazliet
samulsusi jautāju

·Māris domā, ka Rihards
galīgi neprotas un gribēja pamest mani, lai izklaidētu Tevi, - Liāna turpināja
smieties, - bet viņš ir mans! Un par tādām netīrām domām es viņu šovakar
sodīšu.

·Nevaru sagaidīt, kundze!,
- smaidot noteica Māris un ievilka Liānu klēpī.

Liāna ieslidināja pirkstus viņam
matos un sagrāba tos. Māris ieņurdējās.

·Sagaidīsi. Sagaidīsi!, -
Liāna pieliecās, lai noskūpstītu Māri, bet pēdējā brīdī viņa iekoda viņam lūpā.

·Au, mežone!

·Man šķiet, ka mums
jāiziet pastaigāties, Māri!, - Liāna ierosināja

·Ejam, un atstāsim
jubilārīti un Rihardu, lai iepazīstas!

Māris un Liāna piecēlās un devās
uz durvju pusi.

·Ance! Sāc dzīvot!, -
noteica Liāna un durvis aizvērās. Pēc brīža ierūcās auto motors. Šķiet, ka
Liāna bija devusies ilgā pastaigā.

Rihards jau atkal piepildīja manu
glāzi, lai gan es biju jau diezgan iereibusi, es pieliku glāzi pie lūpām un
iemalkoju dzērienu. Nezinu, kāpēc, bet ļoti slāpa.

·Tātad, Tev ir jāsāk
dzīvot? Ko darīji līdz šim?, - jautāja Rihards

·Strādāju! Tikai strādāju. 

Pastāstīju par to, kā esmu
iejūgusies darbā, viens projekts pēc otra, jo vairāk daru, jo vairāk no manis
prasa. Par sevi Rihards stāstīja maz, bet, godīgi sakot, man bija tik ērti kopā
ar viņu, ka vajadzības pēc dzīves gājuma īsti nebija. Viņš prata lieliski
klausīties un man tas patika.

Iestājās pauze. Radio, kā jau
naktī, atskaņoja mierīgu mūziku, šķiet, es nebiju vienīgā, kas to pamanīja.

·Padejosim?, - piedāvāja
Rihards.

·Labprāt!

Viņš saņēma manu roku, otru
apvija viduklim un mēs lēnām sākām kustēties mūzikas ritmā. Viņš dejoja labi,
prata vadīt, jutos droši un ērti. Aizvēru acis un ļāvu sevi vadīt.

·Kāpēc Tu uz mani
neskaties?

·Es vienkārši izbaudu
mirkli, - es atbildēju, - Tu tiešām labi dejo!

·Paldies!

Turpinājām dejot, tikai šoreiz
skatoties viens otram acīs. Rihards pasmaidīja un pieliecās, lai mani
noskūpstītu. Izrādījās, ka prasme dejot nebija vienīgā lietas, kas viņam
padevās. Viņš pievilka mani ciešāk sev klāt, deja apstājās un mēs palikām
stāvot un skūpstoties.

Pagāja minūte, varbūt divas un es
sagrīļojos. Vai nu alkohola daudzums pie vainas vai patīkamais process. Rihards
to pamanīja.

·Apsēdīsimies?

·Jā, labprāt!

Atkal šampānietis. Iedzēru un
iekodos vīnogā.

·Es šodien esmu šeit, lai,
kā jau Liāna teica, piepildītu Tavas vēlmes, - Rihards smaidot teica.

·Jebkuras?

·Jebkuras! Ja vien Tu
neizvēlēsies doties pie miera. Tāds variants netiks akceptēts!

·Kāda vilšanās! Tas bija
pirmais, kas man iešāvās prātā!, - es smējos.

·Varētu piedāvāt plecu
masāžu, bet nojaušu, ka pirtnieks jau ir labi pastrādājis un baidos nepārspēt
viņa prasmes.

·Kas neriskē, tas nedzer
šampānieti!

·Labi!, - Rihards piecēlās
kājās un nostājās man aiz muguras.

Viņš uzmanīgi saņēma manus matus
un pārkārtoja tos pāri vienam plecam. Ar pirkstu galiem viņš viegli pārvilka
kakla aizmugures daļai. Un pirmā doma, kas man iešāvās prātā - Noteikti Liāna!
Viņa, kā jau labākā draudzene, zināja visu. Riharda rokas pamazām uzsāka manas
plecu daļas apstrādi. Jāsaka, ka padevās viņam lieliski. Nodomāju - laikam
žigolo. Liāna taču teica, ka piepildīs visas manas vēlmes. No viņas arī tādus
brīnumus varētu sagaidīt. Aizvēru acis un pieslēdzos notiekošajam. Viņa pirksti
slīdēja man pa pleciem, mainot spiediena intensitāti, aizslīdēja uz priekšu uz
atslēgas kauliem un viegli atgriezās atpakaļ pie plecu mīkstumiņa, atkal
slīdēja uz priekšu un pa kaklu augšā līdz zodam, kurš automātiski cēlās līdzi
uz augšu. Tas nepalika nepamanīts. Rihards noliecās un atkal mani noskūpstīja.

·Pamainīsim spēles
noteikumus? Jūtu, ka Tu nespēj atslābināties. Varbūt vēlies padarīt mani mazāk
aktīvu un visu kontrolēt pati?

·Kā tu to domā?, - es
mazliet apjukusi jautāju.

Rihards neteica ne vārda. Viņš
paņēma somu, kas stāvēja zemē pie galda un atvēra to. Es samulsu vēl vairāk.
Dažādu izmēru virves un vēl kaut kas, ko pustumsā nevarēju saskatīt.

·Tu vēlies, lai es tev
daru pāri? - es jautāju.

·Nē! Tas nav obligāti, ja
vien Tu pati to nevēlies, - viņš atbildēja.

Viņš noliecās un noskūpstīja
mani. Es piecēlos kājās un ar rokām virzīju viņu apsēsties savā vietā. Pati
atspiedos pret galda malu un paņēmu savu glāzi. Apslapināju lūpas, noliku to
vietā un piegāju Rihardam klāt. Apsēdos viņam klēpī un saņēmu viņu aiz kakla.
Jutu kā viņš norij siekalas.

·Tātad es ar Tevi drīkstu
darīt visu, ko vien vēlos?

·Jā, kundze!, - Rihards
atbildēja.

Ieķēros viņam matos, kā pirmīt
Liāna Mārim un pavilku viņa galvu atpakaļ.

·Man ne visai patīk šī
uzruna, bet nojaušu, ka bez tās nekādi nevar, vai ne?

·Tieši tā, kundze!

·Nomainīsim to no kundzes
uz jaunkundzi! Sarunāts?

·Protams, jaunkundz!, -
Rihards pasmaidīja.

Pieliecos un noskūpstīju viņu.
Viņa rokas apvijās man ap vidukli un viņš pievilka mani cieši sev klāt. Pa
vienai sāku knibināt vaļā viņa krekla pogas. Rihards noslidināja rokas man līdz
gurniem un savilka uz augšu kleitu, pabāžot rokas zem tās. Pēc brīža tā jau
tika pārvilkta pāri manai galvai, paliku vienā apakšveļā.

·Jaunkundz, jūs esat
skaista!, - smaidot nočukstēja Rihards un noskūpstīja mani uz pleca.

·Paldies!

Pasmaidīju un piecēlos. Piegāju
pie galda, uz kura stāvēja soma ar virvēm. Paņēmu dažus, pēc skata nelielus,
virves rituļus. Rihards sakustējās krēslā.

·Sēdies!

·Kā teiksiet, jaukundz!

Es nometos viņa priekšā ceļos un,
nolikusi virves sev blakus uz grīdas, sāku taisīt vaļā viņa siksnu. Siksna,
poga un es apstājos. Paņēmu virves, attinu tās un piesēju viņa kājas pie krēsla
kājām. Uzliku rokas viņam uz ceļgaliem un ar plaukstām slīdēju uz augšu līdz
gurniem. Rihards skatījās un smaidīja, smaidīju arī es. Es nezināju, kā man
rīkoties, bet biju cieši nolēmusi sekot Liānas padomam un dzīvot. Atvēru viņa
bikšu rāvējslēdzi un piecēlos. Piegāju pie somas vēlreiz, lai atkal paņemtu
virves. Atgriezos pie viņa.

·Tagad fiksēsim tavas
rokas!, - es teicu

·Esmu jūsu rīcībā,
jaukundz!, - Rihards pastiepa roku un noglāstīja man plecu.

·Izmanto iespēju?

Rihards neatbildēja. Es
nepārjautāju. Pieliecos, lai piesietu viņa rokas pie krēsla roku balstiem.
Noliku tās ar plaukstām uz augšu un piesēju, cik vien cieši varēju.

·Varbūt esmu kaut ko
aizmirsusi?

·Jaunkundz, jūs drīkstat
sasiet visu, ko vien vēlaties!

·Hmm, paskatīsimies, ko
vēl slēpj tava īpašā soma!

 

Izliku uz galda vēl vairākas
dažāda resnuma satītas virves, atradu masku acīm. Mazākā somiņā bija arī dažas
rotaļlietas.

·Tās mēs neizmantosim!

·Kā teiksiet, jaunkundz!

Paņēmu masku un atgriezos pie
sava gūstekņa.

·Bet šo mēs varētu
izmantot!, - es parādīju Rihardam masku un nostājos aiz viņa muguras, lai to
uzliktu.

·Tagad es neko neredzu!

·Tā būs interesantāk!

Uzliku rokas viņam uz pleciem un
ieslidināju tās aiz atpogātā krekla, pāri krūtīm, līdz viduklim Izvilku kreklu
no biksēm un noslidināju to viņam no pleciem. Apgāju apkārt krēslam un atkal
apsēdos Rihardam klēpī.. Manas kājas bija starp viņa kājām.

·Vai tev patīk tava
bezpalīdzība?, - es jautāju

·Ļoti, jaunkundz!

Sagrābu viņa matus ar rokām un
pēc tam viņu noskūpstīju. Roka slīdēja zemāk pa viņa vēderu, līdz apakšbikšu
maliņai. Ar pirkstu galiem caur apakšbiksēm pārslīdēju viņa loceklim, kurš jau,
kā varēja nojaust, bija sarosījies un sāka mosties. Piecēlos kājās un nostājos
starp Riharda kājām, cik vien tuvu viņam bija iespējams. Saņēmu viņa galvu un
piespiedu sev pie krūtīm.

·Man te ir dažas ķermeņa
daļas, kas ļoti vēlas, lai Tu viņas samīļotu.

·Jaunkundz, es neko
neredzu! Vai jūs nebūtu tik laipna un nepalīdzētu?

Pavilu uz leju krūšturi, tā, lai
krūšu galiņi izlien no mežģīņu maliņas, atkal saņēmu viņa galvu un ar vienu no
galiņiem pārslīdēju viņa vaigam lūpu virzienā. Rihards nebija mudināms - viņš
pavēra lūpas un apņēma ar tām krūtsgalu, maigi iesūcot to mutē. Viņa mēle
slīdēja tam pāri un apkārt.

·Mmmm, tev padodas! Tagad
to pašu ar otru!

·Kā pavēlēsiet, jaunkundz!

Viņa mēle darīja brīnumus, mani
krūšu galiņi bija tik stingri, ka šķita, ka tie tūliņ eksplodēs. Pēkšņi Rihards
tajā iekodās. Es pārsteigumā iecirtu viņam vieglu pliķi.

·Au! Es neteicu, ka
drīksti man kost!

·Es ļoti atvainojos,
jaunkundz! Un pateicos, ka mani sodījāt!

·Tūliņ es Tevi sodīšu vēl
vairāk!

Piecēlos kājās un pagriezos ar
muguru pret viņu. Viena viņa kāja palika starp manām un viņa piesietā plauksta
starp manām kājām. Nedaudz pieliecos, tā lai viņa plauksta skartu manu
vāverīti. Man kājās joprojām bija biksītes un man, apļojot gurnus, viņa roka
sāka glāstīt mani caur biksītēm.

·Tagad Tu drīksti izmantot
savus pirkstus! Klusējot!

Man nebija divreiz jāsaka.
Riharda pirksti slīdēja pāri manai vāverītei, aizvien spēcīgāk piespiežot
biksīšu mežģīnes pašai jutīgākajai vietiņai. Mani gurni nepārtrauca kustēties.
Bija tik labi, ka jau neslēpti ieņurdējos. Viņa pirksti ieslīdēja aiz biksīšu
maliņas. Biju jau ļoti mitra. Riharda pirksti glāstīja mani ļoti maigi, ik pa
brīdim pārslīdot pāri klitoram, biju ļoti uzbudinājusies. Ievaidējos un viņa
pirksti ieslīdēja manī.

·Mmmm, cik labi!, - es
turpināju murrāt, - Nepārtrauc!

Viņš turpināja ar pirkstiem
lauzties manī, bet es piespiedos ciešāk viņa plaukstai, nepārtraucot gurnu
kustības. Pēc pāris minūtēm es apstājos.

·Pietiek!

·Kā teiksiet, jaukundz!
Jāsaka, ka man ļoti patīk tas, ko jūs ar mani darāt.

Piecēlos kājās un pagriezos pret
Rihardu un, pieliekusies, noskūpstīju viņu.

·Man prieks, ka Tev patīk!

Atkal noslīdēju viņa priekšā un
ceļiem.

·Gribu redzēt, ar ko vēl
Tu mani šodien iepriecināsi!

Novilku viņš bikses līdz ceļiem
un aizslidināju pirkstus aiz apakšbikšu gumijas. Pavilku tās uz leju un man
atklājās jau piebriedis, stalti izslējies loceklis, kurš tā vien aicināja to
izgaršot.

·Mmm, kāds skaistums!

·Tas ir jūsu rīcībā,
jaunkundz!

Saņēmu Riharda lepnumu rokā un
sāku to lēnām, pavisam maigi glāstīt. Pametu skatienu uz augšu - viņš smaidīja.
Man ļoti patika tas, ka viņš bija pilnīgi bezpalīdzīgs, aizsietām acīm. Es
paliecos uz priekšu un aplaizīju locekļa galviņu. Turpinot turēt to rokās es to
lēnām ieslidināju to mutē un uzsāku slidināt lūpas augšā un lejā, ar lūpām ik
pa brīdim to saspiežot Pamazām kāpināju tempu un turpināju iesākto, apmīļojot
viņa locekli ar mēles galiņu, šaudoties turp un atpakaļ visā garumā, no galiņa
līdz pat oliņām. Atkal pacēlu acis uz augšu - viņš smaidīja un koda lūpā, tomēr
neizdvesa ne skaņu. Tūliņ prātā iešāvās doma situāciju labot. Pārtraukusi savu
darbošanos es atkal piecēlos.

·Es nedzirdu nekādas
izpausmes, Rihard!, - smīnot, bet cik vien bargi spēju, noskaldīju, - Tev
tiešām nepatīk tas, ko es daru?

·Jaunkundz, es jūtos ļoti
pagodināts, baudot ko tik ļoti patīkamu. Piedodiet, ka neļāvu vaļu emocijām!, -
viņš, joprojām smaidot, man atbildēja.

Tā vien gribējās ievilkt viņam pa
ausi! Viņš pret mani, acīmredzot, izmanto manus paņēmienus - rotaļājas.

·Lai tas vairāk
neatkārtotos!, - pasmējos.

·Kā pavēlēsiet, jaunkundz!

Man iešāvās prātā vēl kāda doma.
Tātad, paspēlēties ar emocijām gribēji, pie sevis nodomāju. Būs tev spēle ar
emocijām. Aizgāju galda otrā pusē un apsēdos krēslā. Ielēju sev glāzē
šampānieti un, uzcēlusi, kājas uz galda, sēdēju un baudīju to pa mazam
malciņam. Noplūcu vīnogu, iebāzu mutē. Bija iestājies tāds klusums, ka varēja
dzirdēt, kā man starp zobiem plīst tās miza. Sēdēju kādas minūtes desmit, ēdu
ogas un malkoju dzērienu.

·Jaunkundz, es jūtos
bezpalīdzīgs un pamests!, - klusumu pēkšņi pārtrauca Rihards diezgan zobgalīgā
tonī.

·Vai tad tas nav tas, ko
tu vēlies? Būt sasaistīts, pakļauts un bezpalīdzīgs?

·Jā, tā ir jaunkundz!

·Tātad sēdēsi šādi visu
atlikušo nakti! Un no rīta es modināšu meitenes, lai nāk visas papriecāties!

·Jaunkundz, jums žēl
nebūs? Ne manis, bet dalīties!, - Rihards atkal ieslēdza zoglīgo toni.

Es neatildēju, tikai pasmīnēju.
Vēl pāris malki šampānieša, dažas vīnogas un es izlēmu, ka ir pienācis laiks
atkal parotaļāties ar manu gūstekni. Piecēlos un devos atpakaļ pie Riharda.
Viņš juta, ka esmu atgriezusies.

·Pateicos, ka atkal
pagodināt mani ar savu uzmanību, jaunkundz!

Es novilku pāri gurniem biksītes
un ļāvu tām noslīdēt uz grīdas. Atkal iekārtojos virs viņa plaukstas, lai arī
viņš saprot, ka esmu vēl mazliet kailāka. Piespiedos tai cieši klāt un Rihards
bez mudināšanas lika lietā pirkstus. Nedaudz paslidinājusies pa viņa plaukstu,
es piecēlos kājās.

Es atkal pagriezos ar muguru pret
Rihardu un, iekārtojusies viņam starp kājām, apsēdos viņam klēpī. Sajutu kā
viņa loceklis piespiežas manam dibenam. Uzsāku viegli šūpot gurnus augšup un
lejup, glāstīju viņa locekli ar dibenu. Rihards ievaidējās.

·Tev patīk?, - pajautāju.

·Ļoti, jaunkundz! Ja varu
lūgt - neapstājieties!

·Kāpēc lai es to darītu?
Gribu tevi izmantot, cik vien iespējams!

·Dariet to, jaunkundz!, -
Riharda balsī atkal varēja just pašpārliecināto smīniņu.

Nedaudz pavēru kājas un
pieliekusies no aizmugures satvēru viņa locekli un, lēnām šūpojoties
ieslidināju to sevī līdz galam. Tas ideāli piepildīja mani. Sāku kustēties
augšup - lejup un izbaudīju katru savu kustību. Mana elpa kļuva straujāka,
seklāka un es ievaidējos.

·Es jūtu, ka jaunkundzei
patīk notiekošais!, - atkal jau šī sarkastiskā pašpārliecinātība.

·Mmm, jā! Patīk gan! Bet
es jūtu, ka kāds uzprasās, lai es pārtrauktu!, - es saraustīti atbildēju,
nepārtraucot procesu.Tieši pretēji - kāpināju kustību tempu.

·Es zinu, ka Tu to
nedarīsi!, - Rihards pasmējās un sagrāba manu krūti.

Kaut kā viņš bija atbrīvojis
vienu roku. Es ieņurdējos.

·Kā Tev tas izdevās?

·Noslēpums!

Ar brīvo roku viņš atraisīja otru
un apvija tās manam viduklim. Viņš slidināja plaukstas uz augšu pa manu vēderu,
ribām un nu jau ar abām rokām sagrāba manas krūtis. Es turpināju kustēties
aizvien ātrāk, izbaudot, kā viņa loceklis slīdēja manī - iekšā un ārā. Nolaidis
vienu roku līdz vēdera lejasdaļai, viņš ieslidināja pirkstus man starp kājām.

·Mmm, kāds dievīgs
mitrumiņš!, - viņš noelsojās.

Viņa pirksti slīdēja starp
lūpiņām, pāri klitoram un es vairāk nespēju slēpt emocijas - es jau elsoju tik
skaļi, ka likās, ka nedzirdu pati savas domas. Rihards uzspieda mazliet
spēcīgāk ar pirkstu galiem klitoram un mani pārņēma orgasma vilnis. Es
nepārtraucu kustēties, lai gan šķita, ka nespēju kontrolēt savu ķermeni. Trīsas
pārņēma to atkal un atkal, līdz pamazām mitējās to intensitāte. Elpoju ļoti
strauji un sekli. Apstājos.

Piecēlos kājās un pagriezusies
nometos Riharda priekšā ceļos. Saņēmu rokās viņa locekli un mana mēle uzsāka to
mērķtiecīgi glāstīt, augšup, lejup, apkārt un visā garumā, neatstājot nevienu
vietu bez uzmanības. Slidinājos ar lūpām pa to visā garumā un jutu, kā tas
pulsējot piebriest vēl vairāk. Kāpināju tempu un saņēmu Riharda locekli plaukstā,
cik vien spēcīgi spēju. Jutu kā viņš saspringst un izdvesis zvēra cienīgu
rēcienu arī viņš kulminēja.

Kādu brīdi es tupēju uz grīdas,
turoties pie Riharda kājām. Elsojām mēs abi. Pastiepu rokas un atsēju viņa
kājas. Rihards pastiepa rokas un vilka mani pie sevis. Ievilcis mani sev klēpī,
viņš mani noskūpstīja.

·Pirmajai reizei nebija
nemaz tik slikti, jaunkundz!, - viņš smaidot teica.

·Pirmajai reizei
spīdzinātājas lomā?, - pajautāju.

·Jā! Tev ir talants!

Es iesmējos.

·Ejam uz viesu māju.
Izgulēties. Šeit dīvānos tas nebūs ērti un arī segu šeit nav!, - es ierosināju.

·Kā teiksiet, jaunkundz!

Šķērsojām pagalmu un klusiņām kā
divi kaķi ielavījāmies viesu mājā, devāmies augšā pa trepēm uz manu istabu.
Aizmigu gandrīz momentā.

Pamodos ap pusdienas laiku.
Riharda blakus nebija. Piecēlos, noskalojos dušā, uzvilku krekliņu un šortus un
devos lejā. Daļa meiteņu jau bija aizbraukušas. Lejā sēdēja vien Liāna un
Elīna.

·O! Jubilāre pamodusies!,
- smejoties iesaucās Liāna.

·Labrīt! Kur visi
palikuši?

·Meitenēm bija jābrauc
atpakaļ uz pilsētu.

·Un...., - es jau gribēju
jautāt par puišiem, kad Liāna nemanot pielika pirkstu pie lūpām ar žestu rādot,
lai klusēju.

·Un mēs neuzdrošinājāmies
Tevi modināt..., - turpināja Liāna.

·Tu tik saldi gulēji!, -
piebalsoja Elīna.

Pabrokastojām un devāmies atpakaļ
uz pilsētu. Klusējām. Tā kā Liāna bija devusi mājienu, ka nakts notikumi
jāpatur noslēpumā, es neko arī nejautāju.

No vienas puses žēl, ka Rihardam
nepaspēju pajautāt kontaktinformāciju. No otras, nebija nemaz tik slikti. Pirmā
dzīves pieredze ārpus darba pēdējo pāris gadu laikā.

Mājās nometu somu kaktā un
apsēdos pie datora. Darbs nekur nebija pazudis. Visu nedēļas nogali pavadīju
savā ciparu pasaulē. Brīvdienu nogurums darīja savu, biju tik patīkami
nogurusi, ka pat nepamanīju, kā strādājot bija pienācis pirmdienas pusdienlaiks
un visai miglaini atcerējos ceļa posmu no mājām uz darbu.

·Pēc desmit minūtēm
apspriežu telpā sanāksme, - mana kabineta durvis pavēra Diāna, - atbraucis
jaunais izpilddirektors.

·Labi! Tūliņ!

Pārbraucu matiem ar ķemmi, uzkrāsoju
lūpas un devos turp. Sēdējām visas vienpadsmit biroja meitenes un gaidījām.

Atvērās apspriežu telpas durvis
un pa tām ienāca Linda - meitene no Rīgas biroja. Viņai sekoja Rihards. Jutu,
ka man paliek karsti un es nosarkstu.

·Sveikas dāmas! Mani sauc Rihards
Ozoliņš. Esmu jūsu jaunais direktors, - viņš skatījās man acīs un smaidīja, -
priecāšos strādāt kopā ar jums!
















































































































































































































































































































































































































































Komentāri

Nosūtīt