Kopš notikumiem ballītē Evelīnas mājā bija pagājusi vesela mūžība. Rihards un Evelīna par tur notikušo viens ar otru nebija runājuši. Protams, ka viss bija mainījies – abi neskaitāmas reizes atmiņās atgriezās tās nakts virpulī. Domas abiem malā no tā, ka tā bija ir tikai viena reize līdz vēlmei atkal piedzīvot, ko līdzīgu. Satiekoties viņi apkārtējiem izlikās, ka nekas nav mainījies viņu attiecībās, bet bija tādi mazi sīkumi, kurus viņi viens ar otru izspēlēja. Ja Evelīna padeva ēdiena šķīvi, tad Rihards izmantoja izdevību, maigi pieskarties viņas rokai. Evelīna neviļus mēdza pacelt augstāk savu svārkus, kad Rihards viens bija tuvumā, tādejādi pieliecoties viņa atsedza vairāk skatam, kā piedienas.
Kādu ierasto darba dienas rītu, kad bērni bija skolā un vīrs darbā, Evelīnai zvanīja svešs numurs. Viņa nebija pārsteigta – gan jau kārtējais kurjers. Tomēr tas bija Rihards: “Sveika, Evelīna. Te Rihards. Es daudz domāju par mūsu nakts piedzīvojumu. Un zini, es vēlos turpinājumu. Tam nav jābūt visu mainošam. Es vienkārši vēlos vēlreiz tevi sajust, izjust. Bet es pilnībā saprastu, ja tu nepiekristu. Un neapvainotos.”. Klausulē bija klusums. Evelīnas galvā šaudījās simtiem domu, bet kaut kas pilnīgi pirmatnējs lika vienkārši pateikt: “Es arī vēlos”. Šķiet, ka Rihards šādu atbildi arī bija gaidījis. “Tad gaidi – es atrakstīšu laiku un vietu, kur tiekamies. Tas būs darba dienas rīts. Ja tomēr netiksi, tad tā arī uzraksti.”. Un Rihards beidza sarunu. Evelīna lēni nolika telefonu uz galda un tad apsēdās dīvānā. Tas tomēr notiks…
Rihards speciāli nerakstīja uzreiz, lai veicinātu intrigu. Veselu nedēļu Evelīna gaidīja ziņu. Kad jau likās, ka Rihards ir pārdomājis, no sveša numura atnāca ziņa ar adresi Rīgā un laiku. Tā nebija viesnīca, tas bija dzīvoklis. Evelīna paskatījās, ka viņai tikai četros ir jābūt atpakaļ mājās un uzrakstīja – “Būšu”. Rihards ieradās Airbnb dzīvoklī jau laikus. Tā kā bija vasara, tad viņš bija ģērbies polo kreklā un šortos. Evelīna klauvēja pie durvīm precīzi norunātajā laikā. Rihards atvēra durvis un ieraudzīja savas sievas māsu ģērbušos baltā, vasarīgā kleitā, kuras garums bija nedaudz zem ceļgala un vaļējās melnās kurpēs ar nelielu papēdi. Viņa bija ģērbusies drīzāk eleganti, ne seksīgi, bet tas kaut kā Rihardam patika vēl vairāk. Viņa vienkārši bija skaista. “Čau! Tieši laikā, nemaz nekavējam. Nāc iekšā! Vēlies kaut ko dzeramu? Ko varu piedāvā?, Rihards noteica. “Sveiks! Paldies, neko nevajadzēs… Nu es domāju – ko dzeramu”, Evelīna atbildēja. Rihards nosmaidīja un aizvēra durvis. Evelīna devās tālāk studio tipa dzīvoklī. Rihards ar skatienu sekoju viņai.
Dzīvoklis bija tradicionāli iekārtots un Evelīnas skatu piesaistīja liela četru kolonnu gulta. Viņa dzirdēja kā noskan durvju slēdzene. Viņa pagriezās un gaidīja, kad Rihards viņu noskūpstīs. Evelīna devās Rihardam pretī, bet māsas vīrs viņu apstādināja pusceļā, pielika pirkstu pie viņas lūpām un teica: “Šoreiz ne tā”. Viņš no virtuves letes paņēma melna zīda šalli, nostājās Evelīnai no mugurpuses, aplika ap acīm un sasēja – ne ļoti stingri, bet tā, lai šalle nevarētu noslīdēt zemāk. Evelīna juta Riharda elpu uz viņas kakla, bet nākamais, kas sekoja bija rāvējslēdzēja atvēršanas skaņa – Rihards atvēra kleitas rāvējslēdzēju, novilka kleitu no pleciem un ļāva tai noslīdēt uz grīdas. Evelīna juta, ka ķermenim uzmetas zosāda. Viņa stāvēja tikai baltā, vienkāršā mežģīņu apakšveļā. Bet Rihards turpināja Viņš atvēra krūštura slēdzi un novilka to. Tad Rihards atbrīvoja Evelīnu no pēdējā apģērba gabala – biksītēm. Viņa tur stāvēja kaila tikai ar melnajām augstpapēžu kurpēm kājās.
Rihards vadīja Evelīnu uz gultas pusi. “Apgulies uz muguras”, atskan viņa balss. Evelīna neko nesakot, to izdara un gaida. Tad Rihards satver vienu Evelīnas roku, apsien ap to auduma gabalu, otru tā gabalu piesienot pie gultas balsta. Tad tas pats tiek izdarīts ar otru sievas māsas roku un tas pats seko arī ar kājām. Evelīna jūt, ka roku un kāju kustības ir stipri ierobežotas. Tā kā viņas acis ir aizsietas, tad viņa var tikai iedomāties, kas sekos. Rihards tikmēr izģērbjas un tuvojas viņai. Rihards pieskaras Evelīnas kājām, noglāsta tās un tad paver tās platāk, atsedzot skatienam visu viņas kājstarpi. Viņš sāk ar lūpām skūpstīt tur un Evelīna ietrīsas. Tad pievienojas viņa mēle. Rihards satver abas Evelīnas krūtis un cieši saspiež tās, vienlaikus darbojoties ar mēli. Evelīna tik ļoti gribētu, lai viņas rokas nebūtu sasietas, lai viņas acīm priekšā nebūtu šalle. Tajā pašā laikā šī pozīcija arī rada papildus baudu – ko tādu, ko viņa nekad nav pieredzējusi. Tikmēr no darbošanās Riharda loceklis jau ir sacēlies, viņš beidz kustības ar mēli un pievienojas Evelīnai gultā. Viņa loceklis tuvojas nevis viņas kājstarpei, bet gan mutei. Rihards satver sievas māsas galvu un virza to locekļa virzienā. “Atver muti”, viņš pavēl un Evelīna izpilda viņa pavēli. Rihards ievirza locekļa galviņu viņas mutē un Evelīna jau zina, ko darīt. Tā kā viņa ir sasieta, tad kustības ātrumu, dziļumu nosaka Rihards. Ik pa brīdim loceklis ieslīd tik dziļi, ka Evelīna norīstās un asaras saskrien acīs. Tad Rihards satver Evelīnas galvu un kustina to, neļaujot Evelīnai ieelpot. Izvelkot locekli, Rihards iepliķē pa viņas vaigiem, līdz tie kļūst sārti. Siekalas tek gar viņas lūpu kaktiņiem. Uz brīdi viņai ir ļauts ieelpot, bet tad Rihards nostājas pāri viņas galvai un Evelīna sajūt viņa olas pie lūpām. Un viņa tās sāk laizīt, kamēr Rihards izmanto iespēju un ar roku stimulē sievas māsas kājstarpi. “Lūdzu ienāc manī, izdrāz mani”, pēkšņi nosaka Evelīna.
Evelīnai šķiet, ka Rihards paklausa. Viņš vairs neatrodas pie viņas galvas un tuvojas kājstarpei. Bet tā vietā, lai ieietu viņā, Rihards ir paņēmis ādas pletni ar bārkstiņām un sākumā ieper pa Evelīnas krūtīm. Tas ir tik negaidīti, ka viņa saraujas, cik vien sasietai, tas ir iespējams. Bet pēc mirkļa viņa saprot, ka sajūta pēc tam ir tik asi patīkama. Un tad seko maigāks sitiens pa viņas kājstarpi – tas ir tiek spēcīgs, lai būtu patīkams. Seko vairāki sitieni pa dažādām ķermeņa daļām, kas liek Evelīnai iekliegties, censties izvairīties, iekunkstēties un vēl jo vairāk sajust Riharda locekli viņā.
Un tad viņas lūgšanas tiek uzklausītas. Rihards atsien Evelīnas kājas, savirza tās ceļos, paliek zem dibena spilvenu un ieiet viņā. Locekļa kustības Evelīnai ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņa elso, sten. Loceklis kustās viņas caurumā tik spēcīgi, ka ir sajūta, ka tik tiešām viņa tūlīt beigs. Rihards redz viņas izmisumu, bet vēl nepalīdz viņai – viņš drāž viņu ar visu spēku. Un tad Rihards atsien viņas labo roku, ko Evelīna tik ļoti ir gaidījusi. Tikai dažas rokas kustības starp kājām un viņa eksplodē. Viņa kliedz un saspiež kājas kopā tik cieši, ka Rihards apstājas kustībā. Viņš ļauj Evelīnai mirkli atelpoties un tad atsāk darboties. Rihards noņem arī acu apsēju un Evelīna sākumā miglaini ierauga kailo viņa torsu. Sastopoties ar Evelīnas acīm, Rihards paātrina locekļa kustības, tad izrauj locekli no viņas kājstarpes un beidz uz sievas māsas vēdera un krūtīm.
“Paldies, ka ļāvi man, ko tādu piedzīvot”, ar vienu roku joprojām piesietai pie gultas balsta Evelīna nosaka blakus guļošajam Rihardam. “Paldies, ka ļāvies”, atbild māsas vīrs.
Komentāri