Ar ko sākt, ja gribas pamēģināt BDSM, bet ir bail

Bailes no BDSM visbiežāk saistītas nevis ar pašām praksēm, bet ar mītiem ap tām. Iztēlē aina parasti ir radikāla: sāpes, pazemojums, brutalitāte. Patiesībā BDSM ir plašs mijiedarbību spektrs, kur galvenais ir brīvprātība, apzinātība un drošība. Un, ja ir interese, sākt vajadzētu nevis ar galējībām, bet ar principu izpratni.

Saprotiet, kas tieši jūs piesaista

BDSM nav viena prakse, bet virzienu kopums: bondažs un disciplīna, dominēšana un pakļaušanās, sadisms un mazohisms. Saīsinājums BDSM veidojas tieši no šiem blokiem: B/D — bondage un discipline, D/S — dominance un submission, S/M — sadism un masochism. Taču tā nav stingra shēma, bet nosacīts apzīmējums plašam dinamiku spektram — no maigām lomu spēlēm līdz intensīvām ķermeniskām praksēm.

Turklāt ne viss ir saistīts ar sāpēm un ne visam obligāti jābūt seksuālam. Kādam interesanta ir varas apmaiņa, kādam — sensorās sajūtas, kādam — lomu psiholoģiskā dinamika. Jau izpētes posmā kļūst skaidrs, kas rezonē un kas nē.

Ja nerezonē nekas — tā vienkārši nav jūsu interešu zona.

Bez uzticēšanās — nekā

Visnenovērtētākais moments ir piesaiste un uzticēšanās. Pētījumi rāda, ka droša piesaiste pārī atvieglo šādus eksperimentus: cilvēkam ir vieglāk atslābināties, ja viņš ir pārliecināts, ka viņu nenodos un neignorēs apstāšanās signālu.

BDSM balstās uz brīvprātību un piekrišanu, bet piekrišana darbojas tikai tur, kur ir reāla uzticēšanās. Ar nepazīstamu cilvēku, kuram neuzticaties, šādas prakses pārvēršas riskantā improvizācijā. Bailes šādā gadījumā ir veselīgs signāls, ka drošības nosacījumu nav.

Kontroles bailes

Viena no galvenajām bailēm — “es zaudēšu kontroli”. Realitātē kontrole nepazūd, tā tiek pārdalīta iepriekš saskaņotā rāmī. Pastāv limiti — tas, ko darīt nedrīkst. Ir stop-vārds — signāls, pēc kura viss nekavējoties tiek pārtraukts. Ja partneris to ignorē, tā vairs nav spēle vai prakse, bet vienošanās un robežu pārkāpums.

Tas arī ir drošības, saprātīguma un brīvprātības princips. Bez tā BDSM vienkārši nepastāv.

Drošības principi

BDSM pastāv jēdziens SSC — safe, sane, consensual (droši, saprātīgi, brīvprātīgi). Vēlāk parādījās formula RACK — apzināta risku pieņemšana ar savstarpēju piekrišanu. Abi pieejas uzsver vienu: dalībnieki saprot, uz ko iet, iepriekš apspriež iespējamās sekas un uzņemas atbildību par vienošanos.

Maigas prakses

Pamēģināt nenozīmē uzreiz doties uz skarbiem scenārijiem. Ir maigas formas: acu aizsējs, viegla roku fiksācija, disciplīnas elementi rotaļīgā formā. Tas ir veids, kā pārbaudīt, vai pati dinamika — kontroles vai pakļaušanās sajūta — ir komfortabla, bez intensīvas iedarbības.

Pie šādām praksēm pieder arī sensorā deprivācija (piemēram, īslaicīga redzes atņemšana sajūtu pastiprināšanai), sensation-play ar dažādām tekstūrām vai temperatūrām, viegls spankings. Tas nav “ekstrēmais līmenis”, bet iespēja saprast savas robežas.

Kāpēc cilvēki vispār to dara?

Dažiem BDSM ir par fizioloģiju: adrenalīna un endorfīnu izdalīšanos, uztveres maiņu, sajūtu pastiprināšanos. Citiem — par psiholoģiju: varas pieredzi vai brīvprātīgu kontroles nodošanu. Dažkārt tas noved pie stāvokļa, kas līdzinās plūsmai — augstai koncentrācijai un mainītai laika izjūtai.

No neirobioloģijas viedokļa sāpes var pavadīt atalgojuma sistēmu aktivizācija, bet dominanta bauda biežāk saistīta nevis ar sāpju radīšanu, bet ar kontroles sajūtu. Pie brīvprātības un kaitējuma neesamības šādas prakses netiek uzskatītas par psihisku traucējumu: problēmas kritērijs nav neparastums, bet distresu vai robežu pārkāpums.

Kā noslēgt praksi

Noslēdzošo posmu sauc par aftercare. Tas ir laiks, kad partneri atgriežas ierastajā stāvoklī: sarunājas, apskaujas, pārbauda pašsajūtu. Pēc intensīviem scenārijiem emocionāla un ķermeniska “iezemēšanās” ir īpaši svarīga — lai pieredze neatstātu trauksmi vai nepabeigtības sajūtu.