Kāpēc sievietes fantazē par izvarošanu? Un kāpēc tas nenozīmē vēlmi pēc vardarbības reālajā dzīvē

Viena no vispretrunīgākajām tēmām, ko bieži apspriež savā starpā — bet reti skaļi — ir fantāzijas par seksuālu piespiešanu. Pēc dažādiem datiem, no 30 līdz 60 % sieviešu vismaz reizi ir iedomājušās šādu scenāriju.

Sievietēm ir grūti par to runāt atklāti: ir bail tikt pārprastām, saskarties ar nosodījumu vai (vēl sliktāk) ar tiem, kas izlems: “ja fantazē, tad grib”.

Fantāzija nav instrukcija, ne slēpts mājiens, ne slepenas vēlmes īstenošana. Tā ir vienkārši prāta telpa, kurā cilvēks var izspēlēt jebkādus sižetus — arī visskarbākos, visnereālākos, visaizliegtākos. Tad kāpēc vispār rodas šādas fantāzijas?

Atbrīvošanās no atbildības

Kultūrā, kur sieviešu seksualitāte gadu desmitiem tika apspiesta, vēlme joprojām bieži ir saistīta ar vainas vai kauna sajūtu. Fantāzija par piespiešanu var šķist kā attaisnojums: “es neizvēlējos — mani piespieda”. Tas ir veids, kā ļaut sev uzbudinājumu, neuzņemoties par to vainu.

Kontroles zaudēšana kā uzbudinājums

Daudziem cilvēkiem uzbudinājums ir saistīts ar kontroles zaudēšanas sajūtu. Kad tu nepieņem lēmumu, bet pakļaujies. Tas var nebūt par pazemojumu, bet par uzticēšanos: būt tik atslābinātai, lai atlaistu kontroli, nedomātu, neanalizētu — vienkārši ļautos mirklim.

Robežu izpēte

Dažas fantāzijas līdzinās psiholoģiskam izaicinājumam. Kad cilvēks “nogaršo” bailes, ievainojamību, pakļaušanos — bet drošā savas galvas telpā. Tas var būt daļa no savas seksualitātes izpētes: kur ir manas robežas, kas mani uzbudina, bet kas rada pretestību?

Pagātnes pieredzes “pārprogrammēšana”

Težģīts mehānisms, ko nevar jaukt ar reālu vēlmi atkārtot notikušo.

Ko saka pētījumi?

Saskaņā ar Bivona & Critelli (2009) pētījumu, 62 % sieviešu ir fantazējušas par seksuālu piespiešanu. Bet vairāk nekā 90 % uzsvēra, ka šajās fantāzijās vienmēr bijis klātesošs slēptas piekrišanas elements — piemēram, sajūta, ka partneris nenodarīs pāri, ka tā ir “droša bīstamība”.

Seksologs Džastins Lemmillers savā grāmatā “Tell Me What You Want” atzīmē, ka šī ir viena no biežākajām sieviešu fantāzijām — un tajā pašā laikā to gandrīz nekad neatklāj partnerim baiļu dēļ tikt pārprastām.

Kur beidzas fantāzija un sākas realitāte?

Svarīgi saprast, ka pat visasākās fantāzijas ir droša zona, kur viss notiek pilnīgā kontrolē. Pētījumi rāda, ka šādos domu scenārijos sieviete nav upuris, bet režisore: viņa nosaka ritmu, izvēlas tēlus, jebkurā brīdī var pārtraukt procesu vai to mainīt. Tam nav nekāda sakara ar reālu vardarbību, kas vienmēr ir saistīta ar piekrišanas trūkumu, bailēm un kontroles zaudēšanu pār situāciju.

Tieši pretēji, fantāzija ļauj šo varu saglabāt — vai pat atgūt, ja pagātnē bijusi traumatiska pieredze. Tajā arī slēpjas būtiskā atšķirība: fantāzija ir par baudu, par kontroli, par personīgu iniciatīvu. Vardarbība — par šo robežu iznīcināšanu.