Kas ir kukolds un ar ko viņš atšķiras no apkrāpta vīra?

Terminu “kukolds” bieži lieto kā apvainojumu, neiedziļinoties tā nozīmē. To pielīdzina neuzticībai, vājībai vai pazemojumam, lai gan patiesībā runa ir par pavisam citu parādību. Pamēģināsim tikt skaidrībā ar jēdzieniem.

Apkrāpts vīrs — tas ir cilvēks, kurš nezināja par partneres neuzticību vai nedeva tai savu piekrišanu.

Kukolds — tas ir vīrietis, kurš ir informēts par notiekošo un vienā vai citā formā piekrīt šādam attiecību modelim. Viņa piekrišana ir galvenā atšķirība un paša termina pamats.

Mūsdienu izpratnē kukoldings visbiežāk ir saistīts nevis ar apkrāpšanu, bet ar vienošanos. Dažkārt — ar noteiktām seksuālām preferencēm, kurās pats partneres neuzticības fakts vai zināšana par to kļūst par uzbudinājuma avotu. Dažkārt — ar sarežģītāku psiholoģisko dinamiku pāra attiecībās.

Kādi mēdz būt kukoldi

Nosacīti var izdalīt vairākus veidus, lai gan praksē robežas starp tiem bieži ir izplūdušas.

Pirmais variants — pēc savstarpējas vienošanās.

Šādās attiecībās abi partneri apzināti izvēlas šo formātu, pārrunā noteikumus un robežas, apzinās riskus. Viņiem tā ir viena no seksuālās vai lomu prakses formām.

Otrais variants — piespiedu.

Šeit vīrietis formāli piekrīt, taču dara to bailēs zaudēt partneri, zemas pašvērtējuma dēļ vai atkarības no attiecībām dēļ. Viņa piekrišana drīzāk ir piespiedu, nevis patiesi vēlēta.

Trešais variants — tā sauktais “maigais” kukolds.

Tā ir situācija, kurā cilvēks ar laiku pielāgojas sev nevēlamam formātam, atrodot tajā kompromisus vai sekundārus ieguvumus, bet bez patiesas notiekošā pieņemšanas.

Aiz viena un tā paša vārda var slēpties pilnīgi atšķirīgi psiholoģiski stāvokļi — no brīvprātīgas izvēles līdz destruktīvām attiecībām.

Kāpēc vīrieši tam piekrīt?

Iemesli var būt dažādi. Kādam tā ir daļa no “aizliegtas” seksuālās fantāzijas. Kādam — bailes no vientulības. Dažkārt runa ir par libido atšķirībām, pagātnes traumatisku pieredzi vai tiešu spiedienu no partneres puses. Universāla skaidrojuma nepastāv.

Vai tas ir slikti?

Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. Ja attiecību formāts ir izvēlēts brīvprātīgi, nepārkāpj dalībnieku robežas un neiznīcina partneru psihisko stāvokli, tas neprasa ārēju morālu vērtējumu.

Ja piekrišana balstās uz bailēm, manipulācijām vai iekšēju vardarbību, problēma slēpjas nevis terminā, bet pašās attiecībās.

Tāpēc šādās situācijās svarīgāks par birku ir godīgs atbildes meklējums uz jautājumu: vai tā ir mana apzināta izvēle — vai piespiedu piekrišana?