Sekss vai jūtas: kāpēc sievietes un vīrieši izjūt greizsirdību atšķirīgi

Kāpēc partneris tik bieži skatās telefonā? Kāpēc iekšēji rodas spiediens, kad viņš pārāk sirsnīgi runā ar kādu citu? Greizsirdība ir viena no spēcīgākajām un senākajām izjūtām, un to joprojām skaidro ar evolūciju: vīrieši it kā baidās no seksuālas neuzticības, sievietes – no emocionālas. Šādu ainu ilgi uzskatīja par “dabisku”.

Bet jauns pētījums žurnālā *Archives of Sexual Behavior* sagrauj šo ierasto shēmu. Zinātnieki aptaujāja gandrīz 4500 cilvēku un atklāja, ka greizsirdības tips daudz ciešāk saistīts nevis ar bioloģisko dzimumu, bet gan ar to, cik ļoti cilvēks integrēts tradicionālās maskulinitātes normās – vienkāršāk sakot, “tradicionālajās vērtībās”.

Heteroseksuāli vīrieši patiešām biežāk asi reaģēja uz seksuālu neuzticību – taču ne tāpēc, ka “tādi ir radīti”. Bet tāpēc, ka viņu reakcija cieši korelēja ar kultūras gaidām par maskulinitāti: sajūtu “man viss jākontrolē”, pārliecību, ka partnerattiecības – tas ir statusa jautājums, un priekšstatiem par savu “vīrišķību”.

Tiklīdz dalībnieks norādīja netradicionālu seksuālo orientāciju vai mazāk izteiktu piederību maskulinitātes normām – aina mainījās: seksuālās greizsirdības intensitāte mazinājās. Tātad runa nav par dzimumu, bet par to, kā cilvēks ir socializēts un kādus dzimumlomu scenārijus viņš pieņēmis.

Sievietēm, tieši pretēji, greizsirdības modelis bija stabilāks un mazāk atkarīgs no ārējām normām – viņas biežāk stipri pārdzīvoja emocionālu neuzticību, taču reakciju sadalījums nebija tik cieši “piesiets” orientācijai vai ķermeņa dzimumam.

Psihoterapeits Kristians Rēslers uzsver: greizsirdību nav iespējams “izslēgt” ar gribas spēku. Tā parādās jau zīdaiņiem – tas ir iebūvēts saiknes aizsardzības mehānisms. Taču svarīgākais pētījuma secinājums ir tas, ka kultūras normas ietekmē, kā tieši mēs izjūtam greizsirdību un kuram ir grūtāk izturēt zaudējuma draudus.

Tieši tāpēc poliamorās vai atvērtās attiecības var būt psiholoģiski smagas: cilvēks cenšas pārmācīt ne tikai emocijas, bet arī no bērnības iemācītās sociālās normas. “Esmu reti redzējis tik iztukšotus cilvēkus kā tos pārus, kuri centīgi mēģina sev atņemt greizsirdību,” saka Rēslers.

Tādējādi greizsirdība nav “iedzimta sievišķa” vai “vīrišķa”. Tā ir universāla, bet tās forma tiek noteikta kultūras ceļā.

Tas, ko mēs uzskatām par dabisku reakciju, bieži vien vienkārši atspoguļo to, cik dziļi mūsos ir iesakņojušies priekšstati par maskulinitāti, kontroli un pieļaujamām tuvības robežām.