Es strādāju noliktavas birojā, nevis pašā zālē, kur viss kustas, kur krauj, nes, bļauj un smejas, bet mazā kabinetā ar logu uz pagalmu, kur papīri krājas ātrāk nekā cilvēki nāk un iet un kur lielāko daļu dienas vienīgais troksnis ir printeris vai kāds, kas īsi atver durvis, lai iemestu nākamo mapīti.
“Paul, šo pārbaudi.”
“Paul, te kļūda.”
“Paul, tu vari pārrakstīt?”
Un es varēju. Vienmēr. Precīzi, mierīgi, bez iebildumiem. Darbs, kas vairāk piestāvētu sievietei un bija reizes, kad man to arī teica.
Krāvēji bija citādi. Viņi strādāja šajā pašā ēkā, bet citā pasaulē. Viņi uzvedās skaļi, fiziski, tieši, viņi runāja viens otru pārtraucot, smējās rupji un viņiem nebija vajadzības neko slēpt vai izrotāt, viņi vienkārši bija tādi, kādi bija.
Un viņu centrā bija Georgs Vardanjans. Viņš reti nāca uz biroju bez iemesla, bet, kad viņš ienāca, telpa uzreiz kļuva citāda. Viņš vienmēr ienāca bez steigas, ar savādu auru.
“Paul,” viņš vienreiz apstājās pie mana galda, uzlika plaukstu uz mapes, kuru es pašlaik šķiroju, “tu visu laiku tikai šeit sēdi?”
Es pacēlu skatienu. “Nu… jā. Mans darbs ir… ”
“Es redzu, kāds ir tavs darbs,” viņš pārtrauca, nepaceļot balsi, bet pietiekami, lai es apklustu. “Jautājums cits.”
Viņš uz brīdi paskatījās uz mani ilgāk, nekā vajadzētu. “Tu vispār no šejienes ārā ej?”
Es samulsu, bet mēģināju pasmaidīt. “Nu… uz mājām.”
Aiz Georga muguras kāds iesmējās. “Uz mājām viņš iet,” Žanis noteica no durvju puses, balstoties pret rāmi. “Uzreiz pie sievas, ja? Pareizais puika.”
Žanis bija viens no tiem, kas vienmēr runāja pirmais. “Ko tu vispār dari vakaros?” viņš turpināja, ieejot iekšā. “Skaties seriālus? Vai palīdzi sievai virtuvē?”
“Beidz,” es mēģināju viegli iebilst, bet balss nebija tik droša, kā gribētos.
“Ko ‘beidz’?” viņš pasmējās. “Es nopietni prasu.”
“Viņš pieradis pie kārtības,” no malas iemeta Igors.
Igors bija mierīgāks, bet viņa tonī vienmēr bija kaut kas tāds, kas lika saprast — viņš redz vairāk, nekā pasaka.
“Redzi viņa galdu?” viņš pamāja ar galvu uz manām mapēm. “Tur viss perfekti, kā pēc lineāla. Tāds cilvēks mājās arī… mierīgs.”
Žanis iesmējās. “Mierīgs vai paklausīgs?”
Telpā uz mirkli iestājās klusums. Georgs to visu vēroja. Viņš nepievienojās jokiem, tikai klausījās, skatījās no viena uz otru un tad atkal uz mani, it kā saliktu kaut kādu bildi, kuras man pašam vēl nebija.
“Pie manis sestdien,” viņš beidzot teica. Vienkārši. Bez ievada. “Vakarā. Mēs savācamies, skatāmies NBA.”
Es nepaspēju uzreiz atbildēt.
“Ko viņš tur darīs?” Žanis iemeta. “Tu viņu uz dīvāna laidīsi vai uz virtuvi?”
Igors pasmējās. “Viņš alu pienesīs. Katram vajag savu lomu.”
Georgs lēni pagrieza galvu uz viņiem. Un ar to pietika. Viņi apklusa paši. “Tā,” viņš atkal paskatījās uz mani, “tu nāksi.” Nevis jautājums. Fakts. “Ja jau tu visu laiku tikai strādā un ej mājās… tad varbūt ir laiks redzēt kaut ko citu.” Viņa balss bija mierīga, bet tajā bija kaut kas tāds, kas neļāva atteikt.
Es pamāju. “Jā… labi.”
“Labi,” viņš atkārtoja. Un ar to viss bija izlemts.
Mājās, kad stāstīju par sarunu sievai, tas izklausījās savādi.
“Tevi uzaicināja?” Kristīne paskatījās uz mani ar vieglu smaidu, turot telefonu rokā. “Skatīties basketbolu?”
“Nu… jā. Pie viena no kolēģiem.”
“Pie kura?”
“Pie Georga.”
Viņa uz mirkli apmulsa. “Pie tā milzīgā gorillas?”
“Jā.”
Viņa savādi pasmaidīja. “Tad tev laikam būs jāiemācās ne tikai skatīties spēli.”
“Ko tu ar to domā?”
Viņa paraustīja plecus. “Vienkārši… tādi vīrieši nejauši cilvēkus neaicina.”
Tajā brīdī viņas telefonā iedegās ekrāns — ienākošais zvans. Zvanīja mana māsa Jana. Kristīne uzreiz pacēla.
“Jā, es klausos… kā tu jūties šodien?” Mana māsa nesen bija šķīrusies un viņa meklēja atbalstu Kristīnē, ko arī saņēma.
***
Sākumā viss tiešām izskatījās pēc vienkārša vakara, kur vīrieši sanākuši kopā paskatīties spēli, iedzert un parunāt un ja kāds no malas ienāktu, viņš, iespējams, neko īpašu nepamanītu, jo NBA spēle ritēja fonā, pudeles atvērās, smiekli bija pietiekami skaļi, lai noslāpētu jebkādu neērtību, bet jo ilgāk es tur sēdēju, jo vairāk es sāku just, ka sarunas virzās pa slāņiem un katrs nākamais slānis kļūst personiskāks.
“Es viņu atceros,” Žanis vienā brīdī teica, skatoties it kā caur mani, it kā mēģinot salīdzināt kaut ko savā galvā, “mūsu darba ballē… blondīne, tādā piegulošā kleitā, ar atvērtu muguru.”
Es uzreiz sapratu, par ko viņš runā. Par manu sievu Kristīni.
“Jā,” es īsi noteicu, nezinot, ko vēl piebilst.
“Tu ar viņu nedejoji,” viņš turpināja un viņa balsī parādījās tāds kā viegls pārsteigums, it kā tas joprojām viņam liktos dīvaini. “Tu vienkārši stāvēji malā ar glāzi.”
Igors viegli iesmējās, pagriežot galvu manā virzienā ar tādu mierīgu interesi, kas bija pat neērtāka par Žaņa atklāto toni. “Jā, bet viņa dejoja,” viņš piebilda, it kā atceroties. “Un ne slikti.”
Žanis uzreiz pasmaidīja plašāk. “Ne slikti?” viņš atkārtoja. “Tu viņu pats vairākas reizes uzlūdzi, neaizmirsti.”
Igors paraustīja plecus, bet nepārstāja smaidīt. “Viņa pati to vēlējās.”
Es sajutu, kā kaut kas manī savelkas. Viņi to atcerējās pārāk labi.
“Viņa tev ir uzticīga?” Žanis pēkšņi pajautāja un šoreiz viņš skatījās tieši uz mani. “Vai tikai izskatās tāda?”
“Viņa ir normāla,” es atkārtoju to pašu, ko jau biju teicis, bet šoreiz tas izklausījās vēl tukšāk.
“Normāla,” viņš atkal atkārtoja, bet šoreiz bez smiekliem. “Tu saproti, ka tāds vārds neko nenozīmē?”
Igors iemalkoja no glāzes un mierīgi turpināja. “Viņa nav no tām, kas sēž stūrī,” viņš noteica. “Ballē viņa skatījās vīriešiem acīs, runāja un uzvedās brīvi… tādas sievietes parasti negaida, kad viņām pateiks, ko darīt.”
Žanis pamāja. “Tieši tā,” viņš piebilda. “Un tu…” viņš uz mirkli apklusa, paskatījās uz mani no galvas līdz kājām, “…tu neizskaties pēc tā, kurš kādam kaut ko nosaka.”
Telpā uz mirkli iestājās klusums. Pietiekami ilgs, lai es to izjustu.
“Ko tu darīji, kamēr viņa dejoja ar citiem?” Žanis turpināja. “Stāvēji un skatījies?”
“Es… vienkārši negribēju dejot,” es atbildēju, mēģinot saglabāt mieru.
“Negribēji vai nemāki?” viņš uzreiz iemeta.
Igors viegli pasmaidīja. “Atšķirība ir svarīga.”
Es neko neatbildēju. Un tā, šķiet, bija atbilde.
Līdz šim brīdim Georgs bija klusējis, bet viņa klusēšana nebija tukša, viņš uzmanīgi mūs vēroja un klausījās.
“Viņa dejoja labi,” viņš noteica mierīgi un uzreiz visi apklusa.
Viņš paskatījās uz mani.
“Tādas sievietes parasti nav ar vājiem vīriešiem,” viņš turpināja un viņa tonis nebija uzbrūkošs, drīzāk konstatējošs, it kā viņš vienkārši pateiktu faktu. “Bet dažreiz… viņas izvēlas ērtus.”
Neviens nesmējās. Es sajutu, kā mani vaigi kļūst karsti.
“Paul,” viņš pēc brīža piebilda, pamājot ar galvu nedaudz uz virtuves pusi, “Atnes ledu.”
Es uzreiz piecēlos. Bez jautājumiem. Bez pauzes.
Virtuvē es atvēru saldētavu, paņēmu ledu un uz mirkli apstājos, balstoties pret galdu, it kā vajadzētu laiku, lai saprastu, kas tikko notika, bet tajā pašā laikā — es jau kustējos, darīju, nesu un tas viss notika tik dabiski, ka bija grūti pateikt, kurā brīdī es kļuvu par to, kurš vienkārši… apkalpo.
Kad es atgriezos, viņi turpināja.
“Viņš ir mierīgs,” Igors teica, paņemot glāzi, kurā es tikko biju ielicis ledu. “Tādi vīrieši ilgi iztur.”
“Jautājums tikai — ko viņi iztur,” Žanis piebilda, paskatoties uz mani ar smaidu, kas vairs nebija tikai joks.
***
Saruna vairs neatgriezās pie spēles, lai gan televizors turpināja mirgot un komentētāji fonā runāja par metieniem un statistikām, jo telpā jau bija izveidojusies cita interese, daudz koncentrētāka, daudz personiskāka.
“Zini, kas interesanti,” Žanis lēnām noteica, grozot pudeli rokā un skatoties tajā, it kā tur varētu redzēt atbildes, “tādas sievietes kā viņa… viņas nekad nav vienkāršas.”
Igors viegli pamāja, neatraujot skatienu no televizora, bet acīmredzami klausoties. “Viņa neizskatījās pēc tādas, kas pakļaujas,” viņš noteica mierīgi. “Drīzāk pēc tādas, kas izvēlas.”
“Un izvēlas ne jau nejauši,” Žanis turpināja, tagad paskatoties uz mani tieši, it kā pārbaudot, cik tālu var iet. “Viņa skatījās apkārt uz vīriešiem, nevis uz tevi… tu to pamanīji?”
Es neko neatbildēju.
“Saproti,” Igors pēc īsas pauzes piebilda, pagriežoties mazliet pret mani, “tādas sievietes parasti gultā arī nav… pasīvas.”
Vārds tika pateikts mierīgi, bez uzsvara, bet pietiekami skaidri, lai tas paliktu gaisā.
“Viņas ņem,” Žanis uzreiz pievienoja, it kā pabeidzot domu. “Nevis gaida.”
Telpā uz mirkli iestājās klusums, bet tas nebija tukšs, tas bija piepildīts ar kaut ko neizteiktu.
“Tu vari viņu apmierināt?” Žanis pēkšņi pajautāja, noliecoties uz priekšu un šoreiz viņa balss nebija ne joks, ne izaicinājums — tā bija tieša interese.
“Ko tu ar to domā?” es mēģināju novilcināt.
“Es domāju tieši to,” viņš neatlaidās. “Viņa ir tāda, kāda ir… tu spēj viņu apmierināt?”
Igors mierīgi piebilda, “Vai tu vispār mēģini viņu savaldīt… vai vienkārši ļauj viņai dominēt?”
Es sajutu, ka man sāk pietrūkt vārdu. Ne tāpēc, ka nebūtu ko teikt. Bet tāpēc, ka katra iespējamā atbilde kaut kādā veidā mani nostādītu zemāk.
“Kad viņa dejoja ar citiem,” Igors turpināja, skatoties manī ar to pašu mierīgo, analizējošo skatienu, “tev tas patika vai ne?”
Es atvēru muti, bet uzreiz neaizvēru. “Nu… tas bija vienkārši…” es sāku, bet apstājos.
“Vienkārši kas?” Žanis uzreiz iemeta. “Normāli? Vai patīkami?”
Es paskatījos uz galdu. Uz pudelēm. Uz rokām. Uz jebko, lai neskatītos viņiem acīs.
“Viņš nesaprot,” Žanis pēc brīža noteica, bet ne ar izsmieklu — drīzāk ar tādu kā secinājumu. “Un tas ir interesantāk.”
Igors viegli pamāja. “Tas nozīmē, ka viņš jūt kaut ko… bet vēl nav sev to pateicis.”
Līdz šim brīdim Georgs atkal bija klusējis, bet viņa klusēšana bija kā rāmis visai sarunai.
“Ja sieviete ir stipra,” viņš teica lēni, skatoties nevis uz mani vienu, bet uz visiem, it kā runātu vispārīgi, “tad vīrietim blakus viņai ir divas iespējas.”
Neviens nepārtrauca.
“Vai nu viņš mēģina viņu salauzt,” viņš turpināja, “vai arī saprot, kur ir viņa vieta.”
Viņš uz mirkli paskatījās tieši uz mani. “Un dzīvo mierīgāk.”
Neviens nesmējās. Neviens nekomentēja. Un tieši tas padarīja to visu vēl smagāku. Es nepamanīju, kurā brīdī es atkal piecēlos. Neviens man neteica. Neviens neprasīja. Bet kādā brīdī viena pudele bija tukša, otra arī un es vienkārši paņēmu tās un aiznesu uz virtuvi, it kā tas būtu loģiski, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
Kad es atgriezos, viņi turpināja runāt. Un šoreiz neviens pat nepaskatījās uz mani, kad es pasniedzu dzērienus. Tikai paņēma. Dabiski, bez pateicības.
***
Pagāja kāds laiks pēc tā vakara pie Georga un ārēji viss it kā atgriezās savās sliedēs — darbs, kabinets, mapes, tās pašas kustības, kurās es biju pieradis pazust, bet iekšēji nekas vairs nebija gluži tāpat, jo viņu teiktie vārdi nekur nepazuda, tie vienkārši nosēdās dziļāk un reizēm, pilnīgi negaidīti, atnāca domās.
Tajā dienā es kavējos darbā ilgāk nekā parasti un, kad beidzot pacēlu galvu no papīriem, telefons jau bija ar neatbildētu zvanu no manas sievas Kristīnes un pēc dažām minūtēm viņa uzrakstīja, ka jau ir atbraukusi un gaida ārā. Tas pats par sevi nebija nekas neparasts. Viņa tā reizēm darīja.
Es piegāju pie loga. Mašīna stāvēja pie pašas noliktavas ieejas un viņa stāvēja blakus, nedaudz atspiedusies pret durvīm, telefons rokā, bet neskatījās tajā, jo viņas priekšā stāvēja Igors.
Igors!!! Viņi runāja. Un tas, kas mani uzreiz aizķēra, nebija pats fakts, ka viņi runā, bet tas, kā viņi to dara — viņa bija pagriezusies pret viņu pilnībā, ķermenis nedaudz uz priekšu, galva viegli noliekusies un tajā kustībā bija kaut kas pazīstams, kaut kas, ko es biju redzējis jau iepriekš, bet līdz galam nekad nebiju analizējis. Viņa smaidīja.
Igors kaut ko pateica un viņa uz mirkli paskatījās uz leju, tad atkal uz augšu, un tajā skatienā bija… spēle. Vārds, kas pēkšņi pats uzpeldēja man galvā. Spēle.
Es paliku pie loga ilgāk, es nespēju novērsties. Kādā brīdī Kristīne viegli pieskārās viņa rokai. It kā nejauši. Igors pasmaidīja. Tā, kā viņš smaidīja tajā vakarā. Mierīgi. Droši. It kā viņš saprastu kaut ko vairāk. Un tad sieva paskatījās tieši uz logu. Uz mani. Es nezināju, vai viņa mani redzēja, bet es atkāpos soli atpakaļ.
Kad es izgāju ārā, viņi jau bija mazliet atvirzījušies viens no otra.
“Nu beidzot,” Kristīne viegli teica, atverot mašīnas durvis un viņas balss bija pilnīgi normāla, it kā nekas nebūtu noticis.
“Darbs,” es īsi atbildēju.
Igors pamāja ar galvu. “Strādīgs cilvēks,” viņš noteica, paskatoties uz mani ar to pašu mierīgo skatienu, kas man jau bija pazīstams.
“Jā,” Kristīne piebilda, iesēžoties mašīnā, “viņš tāds ir.”
Brauciens sākumā bija kluss. Motors vienmērīgi rūca, ielas slīdēja garām un es vairākas reizes mēģināju kaut ko pateikt, bet vārdi kaut kā negribēja sakārtoties.
“Par ko jūs runājāt?” es beidzot pajautāju, cenšoties, lai tas izklausītos pēc vienkārša jautājuma.
“Ar ko?” viņa uzreiz atbildēja, nepagriežot galvu.
“Ar Igoru.”
“Ā,” viņa viegli noteica, it kā tas būtu kaut kas nenozīmīgs, “viņš vienkārši pajautāja, kā man iet.”
“Un?”
“Un es pateicu, ka normāli.” Viņa uz mirkli pasmaidīja. “Tu zini, kā ir — darbs, dzīve.”
Es sajutu, ka tas nav viss. Bet arī to, ka viņa man vairāk nepateiks.
“Viņš atcerējās tevi no balles,” viņa pēc brīža pati piebilda.
“Ko tieši?”
“Nu… ka tu nedejoji ar mani,” viņa pasmaidīja, šoreiz paskatoties uz mani īsi. “Bet tas jau nav jaunums.”
Es mēģināju atgriezt sarunu. “Un vēl?”
“Kas vēl?” viņa uzreiz pārmeta, bet jau citā tonī, vieglākā, kustīgākā, it kā saruna būtu pārslēgusies.
“Tu redzi, kāda satiksme šodien?” viņa turpināja bez pauzes. “Pilnīgs haoss.”
Un saruna aizgāja. Prom. Es vēl pāris reizes mēģināju. Maigi. Netieši. Bet katru reizi viņa vai nu atbildēja pārāk vispārīgi, vai arī veikli pagrieza tēmu citur, tik dabiski, ka būtu grūti pat pieķerties. Un beigās es vienkārši apklusu.
***
Laiks gāja uz priekšu. Mājās viss izskatījās mierīgi. Kristīne vakaros arvien biežāk sēdēja ar telefonu rokā, it kā tas būtu kļuvis par viņas dabisku turpinājumu un sākumā es tam nepievērsu īpašu uzmanību, jo tas bija normāli, visi tā dara, bet pamazām es sāku pamanīt detaļas, kuras vairs nevarēja tik vienkārši izskaidrot.
Viņa rakstīja. Ilgi. Ar pauzēm. Un tad — pēkšņi smaids. Iekšējs. It kā tas būtu domāts tikai viņai. Un katru reizi, kad es paskatījos uz viņu ilgāk, nekā vajadzētu, viņa gandrīz uzreiz pacēla acis, it kā justu skatienu un tajā pašā brīdī seja mainījās, smaids pazuda, kustības kļuva neitrālākas un viņa pateica kaut ko pavisam parastu, it kā nekas nebūtu noticis.
“Kas ir?” viņa vienreiz pajautāja, noliekot telefonu malā.
“Nothing,” es atbildēju pārāk ātri.
Viņa uz mirkli paskatījās uz mani, tad viegli pasmaidīja. “Tu pēdējā laikā esi dīvains.”
Vakari, kad viņa brauca man pakaļ uz darbu, kļuva biežāki. Un sākumā tas likās… pat patīkami. Kā rūpes. Kā kaut kas stabils. Bet tad es sāku redzēt to pašu ainu atkal un atkal.
Mašīna. Viņa ārā pie tās un blakus.. Igors! Viņi stāv pārāk tuvu, lai tā būtu vienkārša saruna starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru tik tikko pazīst, viņas ķermenis ir pagriezts pret viņu, pilnībā. Viņa smejas. Ar to pašu īso, mīksto smaidu, ko es biju redzējis mājās, kad viņa rakstīja telefonā.
Vienā reizē viņa kaut ko pateica un Igors noliecās mazliet tuvāk, lai labāk dzirdētu un viņa neatkāpās.
Citā reizē viņa ar pirkstiem viegli pieskārās viņa piedurknei, it kā uzsverot kaut ko, ko viņa saka, bet tajā pieskārienā nebija steigas, tas nebija nejaušs. Un katru reizi, kad es iznācu ārā, aina jau bija mainījusies.
“Tu atkal kavējies,” viņa teica vienā no reizēm, bet tonis bija viegls, gandrīz rotaļīgs.
“Darbs,” es atkārtoju to pašu vārdu, kas vienmēr derēja.
Igors paskatījās uz mani un viegli pamāja. “Viņš ir uzticams,” viņš noteica.
“Es zinu,” viņa atbildēja.
Braucienos mājās sarunas kļuva īsākas. Ne tāpēc, ka nebūtu ko teikt. Bet tāpēc, ka es arvien vairāk klausījos, nevis runāju. Skatījos. Salīdzināju. Atcerējos.
Un kaut kādā brīdī es sāku pamanīt vēl vienu lietu, kas bija vēl neērtāka par visu pārējo — es vairs neskatījos uz viņu tikai kā uz savu sievu, bet arī kā uz… to sievieti, par kuru viņi runāja. To, kura izvēlas. To, kura negaida. Un jo vairāk es to redzēju, jo grūtāk bija atgriezties pie sievas vecās versijas.
***
Tajā vakarā miegs man nenāca, lai arī ķermenis bija noguris un viss apkārt it kā aicināja atslābt, jo istaba bija tumša, gaisa kustība vienmērīga un Kristīne blakus elpoja mierīgi, bet manī bija uzkrājies kaut kas tāds, kas neļāva vienkārši aizvērt acis un pazust, tāpēc es gulēju ar aizvērtām acīm, bet paliku pusnomodā.
Kādā brīdī viņa izkustējās, lēni, piesardzīgi, it kā jau iepriekš būtu izdomājusi, kā to darīs, lai mani nepamodinātu, un es automātiski sāku elpot dziļāk, smagāk, lai izklausītos pēc miega, kad viņa piecēlās no gultas, es sajutu to tukšumu blakus sev, kas uzreiz lika man koncentrēties vēl vairāk.
Durvis uz vannas istabu aizvērās un pēc dažām sekundēm es saklausīju viņas balsi. Vārdus.
“…es jau tev teicu, nezvani man vakaros…” viņa čukstēja.
Pauze.
“…es nevaru runāt, kad viņš ir blakus…”
Vēl viena pauze, īsāka.
“…jā… es zinu… bet vai tev ar to nepietika… tur…”
Un šajā vietā viss kļuva skaidrs, tā nebija nejauša saruna, tur bija jau noticis kaut kas konkrēts, kaut kas, ko viņa atcerējās un uz ko atsaucās kā uz pieredzi, nevis iespēju.
“…tev patika?” viņa pēc brīža pajautāja un balsī parādījās pavisam cita intonācija, vieglāka, gandrīz rotaļīga.
Un pēc tam — klusāks tonis.
“…man arī…”
Es nekustējos. Bet viss manī saspringa.
Kad viņa atgriezās guļamistabā, es vairs ne tikai klausījos, bet arī vēroju, cik vien varēju to darīt, neatklājot sevi un istabas pustumsā viņas ķermenis bija redzams tikai kā siluets, bet pietiekami skaidri, lai saprastu — viņa bija kaila, pilnīgi brīva savās kustībās, bez jebkādas steigas, bez jebkādas piesardzības.
Viņa neielīda uzreiz gultā. Viņa palika stāvot ar telefonu rokās.
Skaņa bija klusa, bet atpazīstama — tā īsā, sausā klikšķa skaņa, kas rodas, kad tiek uzņemts attēls un uzreiz pēc tās īss gaismas uzliesmojums, kas uz mirkli izgaismoja istabu.
Viņa nedaudz pārvietojās. Atkal apstājās. Atkal tas pats — klikšķis, gaisma, pauze. Es gulēju un klausījos. Kad viņa beidzot atgriezās gultā, telefons palika viņas rokā, gaisma atkal iedegās un sarakste turpinājās, bet šoreiz ar citu ritmu, ar tādu, kas rodas, kad abas puses jau ir iesaistītas, nevis tikai sāk sarunu.
Pauze. Rakstīšana. Atbilde. Pēķšņi no viņas mutes izlauzās vaids — kluss, bet piesātināts, tāds, kas nerodas nejauši un uzreiz pēc tā viņa čukstus, izdvesa.
“Ahhh, cik… skaists… un milzīgs…”
Un šajos vārdos nebija ne ironijas, ne šaubu, tur bija sajūsma, vērtējums, bauda, kas nebija domāta man, bet kuru es tomēr dzirdēju.
Es vēl nebiju paspējis sakārtot galvā to, kas jau bija noticis, kad viņa atkal piecēlās un aizgāja uz vannas istabu. Durvis aizvērās. Un gandrīz uzreiz — viņas balss.
“Es tev jau teicu, ka tā nevar,” viņa sāka un šoreiz tas nebija kategorisks atteikums, bet drīzāk mēģinājums noturēt robežu, kas jau sāk slīdēt. “Tu saproti, ka viņš ir tepat… blakus…”
Pauze.
“Jā, es zinu, ko tu gribi,” viņa turpināja un balsī parādījās nervozs smiekliņš. “Bet tas nav… vienkārši.”
“Ne… nē, tādas es nesūtīšu,” viņa teica stingrāk un uz brīdi šķita, ka tas ir īsts “nē”. “Kādēļ tev tas ir tik svarīgi?”
Pauze. Ilgāka. Viņa klausījās.
“Tu esi tik uzstājīgs,” viņa pēc brīža piebilda klusāk un šajā tonī jau bija kaut kas cits — nevis pretestība, bet vilcināšanās. “Tu runā tik skaisti… man tā pietrūka…”
Viņa nepabeidza.
“Es nevaru vienkārši… tā uzreiz,” viņa turpināja un šoreiz viņas balss kļuva mīkstāka, dziļāka. “Man vajag sajūtu… vietu…, lai tas ir… neaizmirstami.”
Pauze.
“Jā… es atceros,” viņa piebilda vēl klusāk.
Klusums. Un tad — lēna pāreja.
“Labi…” viņa beidzot teica un šis vārds vairs nebija aizsargājošs, tas bija pieņemts.
“Bet tā, kā es gribu… saproti?”
Pauze. Īsa.
“Es pati izvēlēšos.”
Pauze.
“Un… tādas bildes… es…” viņa piebilda vēlreiz, bet šoreiz jau ar vieglu smaidu balsī, it kā pati zinātu, ka tas vairs nav tik stingrs noteikums kā sākumā.
“Tu tiešām tik ļoti to gribi?”
Pauze.
“…nu labi… redzēsim…”
Saruna beidzās. Un tad pazīstamās fotografēšanas skaņas. Klikšķis. Vēl viens klikšķis. Un vēl. Un vēl. Šoreiz biežāk, it kā izvēle jau būtu izdarīta sarunas laikā un viss, kas tagad notiek, ir tikai tās izvēles turpinājums.
Kad viņa atgriezās guļamistabā, kustības bija lēnākas, bet ne piesardzīgas, drīzāk… apzinātas un kad viņa ielīda gultā, telefons palika viņas rokā un ekrāna gaisma atkal iedegās, izgaismojot viņas sejas kontūru.
Sarakste turpinājās. Šoreiz es sāku sajust viņas ķermeņa ritmiskās kustības. Pauzes starp ziņām kļuva īsākas. Elpa — nevienmērīgāka. Viņas rokas kustības zem segas — nepārprotamas savā atkārtojumā. Un tas viss notika man blakus. Kādā brīdī viņa uz mirkli apstājās. It kā saņemtu kaut ko negaidītu.
Un tad ļoti klusi, čukstus, ar to pašu sajūsmas piesātināto toni, ko es jau biju dzirdējis: “Tu esi traks…”
Pauze.
“…tas ir… tik…”
Viņa nepabeidza vārdus un viņas ķermenis sāka raustīties baudas konvulsijās.
Un vissvarīgākais nebija tas, ko viņa darīja, bet tas, ka es to zināju un neko neteicu.
***
Pagāja dažas dienas, kurās ārēji nekas īpašs nenotika, bet iekšēji viss turpināja kustēties, it kā tas, kas bija sācies tajā naktī, bija vienkārši pārgājis klusākā formā un es arvien biežāk pieķēru sevi pie tā, ka skatos uz Kristīni nevis kā agrāk, bet ar kaut kādu pastiprinātu uzmanību, kurā sajaucās gan interese, gan piesardzība.
Tajā vakarā viņa sēdēja pie galda ar telefonu rokā, kā jau pēdējā laikā bieži, bet šoreiz, kad es ienācu istabā, viņa nepārtrauca rakstīt uzreiz, tikai uz mirkli paskatījās uz mani, un tad pabeidza, it kā saruna būtu svarīgāka par manu klātbūtni.
“Tevi atkal aicina,” viņa pēc brīža noteica, noliekot telefonu malā un tonis bija viegls, gandrīz neitrāls, bet tajā bija kaut kas, kas lika man uzreiz pievērst uzmanību.
“Kas aicina?” es pajautāju.
“Pie viņiem,” viņa atbildēja, paraustot plecus. “Basketbols, kā pagājušajā reizē.”
Es uz brīdi apklusu.
“Tu… no kurienes to zini?” es beidzot pajautāju.
Viņa pasmaidīja.
“Man uzrakstīja,” viņa noteica tik vienkārši, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
“Kurš?” es turpināju, jūtot, ka jautājums iznāk asāks, nekā gribēju.
Viņa paskatījās uz mani tieši un viņas skatienā uz mirkli parādījās kaut kas pārbaudošs.
“Igors,” viņa atbildēja.
Tas vārds palika starp mums. Bez paskaidrojuma. Bez komentāra.
“Viņš vienkārši uzrakstīja?” es pajautāju, mēģinot noturēt balsi mierīgu.
“Jā,” viņa atbildēja, bet uzreiz piebilda, it kā nedaudz mīkstinot situāciju, “viņi plāno savākties un viņš teica, ka tu varētu atkal atnākt… un ka es arī varu pievienoties, ja gribu.”
“Tu?” es atkārtoju.
“Jā,” viņa viegli pasmaidīja. “Kāpēc ne?”
Es sajutu, ka kaut kas šajā sarunā notiek ne tikai vārdos, bet arī starp tiem, jo tas vairs nebija vienkāršs uzaicinājums uz vakaru, tas bija kaut kas cits, kaut kas, kas jau bija sācies pirms šī brīža.
“Un vēl…” viņa piebilda, it kā tikai tagad atceroties, bet pārāk laikā, lai tas būtu nejauši, “es padomāju, ka varētu uzaicināt arī tavu māsu Janu.”
Es paskatījos uz viņu.
“Janu?”
“Jā,” viņa pamāja, balss kļuva mīkstāka. “Viņai vajag izrauties no mājām, tu pats redzi, kā viņa pēdējā laikā jūtas, pēc tās šķiršanās… viņa tikai sēž viena, domā un tas viņu tikai vēl vairāk nomāc.”
“Un tu domā, ka tas… palīdzēs?” es pajautāju, pats nezinot, vai runāju par Janu vai par visu pārējo.
“Viņai vajag sabiedrību,” Kristīne atbildēja mierīgi. “Ne tikai mani pa telefonu.”
Es apklusu. Jo loģiski tas izklausījās pareizi. Pārāk pareizi.
“Viņa piekrita?” es pēc brīža pajautāju.
Kristīne viegli pasmaidīja.
“Viņa ilgi domāja… bet jā, es viņu pierunāju.”
“Tu jau proti,” es noteicu, pats nesaprotot, kādā tonī to saku.
Viņa paskatījās uz mani.
“Ko tieši?”
“Pārliecināt,” es atbildēju.
Uz mirkli iestājās klusums. Neilgs, bet pietiekams.
“Nu tad?” viņa beidzot pajautāja, nedaudz noliecot galvu sānis, kā viņa to mēdza darīt, kad gaidīja atbildi.
“Jā vai nē?”
Tas nebija tikai jautājums par vakaru. Es to sapratu.
“Jā,” es pateicu pēc īsas pauzes. Un šoreiz es pats līdz galam nezināju, kāpēc.
“Labi,” viņa noteica, paņemot telefonu atpakaļ rokā un tajā vienā vārdā bija kaut kas noslēgts, it kā nākamais solis jau būtu izlemts.
***
Vakars sākās ar to pašu ārējo mieru, kāds parasti valda pirms kaut kas īsti sākas, jo spēle vēl nebija ieslēgta, galds tikai daļēji saklāts, glāzes vēl tukšas un telpa bija tādā kā gaidīšanas stāvoklī.
Kad mēs ienācām uz mirkli iestājās klusums, bet tas nebija neveikls, tas bija vairāk kā uzmanības pārslēgšanās, jo skatieni pārgāja uz Kristīni un Janu.
“Šī ir Jana,” Kristīne uzreiz pārņēma sarunu, viņas balss bija viegla, pārliecināta un viņa pat neatskatījās uz mani, it kā es šeit nebūtu tas, kuram vajadzētu runāt.
“Viņai vajadzēja izrauties no mājām sabiedrībā.”
Jana viegli pasmaidīja, mazliet kautrīgi, bet pietiekami atvērti, lai tas uzreiz piesaistītu uzmanību.
“Žanis,” viņš pienāca tuvāk bez vilcināšanās un viņa kustībās bija tas pats brīvais, nedaudz izaicinošais ritms, kas bija darbā, tikai šeit tas bija vēl izteiktāks. “Esmu sajūsmā.”
“Jana,” viņa atbildēja un viņu rokas satikās un palika kopā, šajā mazajā pauzē jau bija kaut kas vairāk nekā vienkārša iepazīšanās.
“Tev šeit patiks,” Žanis turpināja, neatlaižot skatienu no viņas un viņa balss bija zemāka, mierīgāka, it kā viņš runātu tikai viņai. “Te nav… pārāk daudz noteikumu.”
Jana viegli iesmējās un šis smiekls jau bija brīvāks nekā iepriekš. “Varbūt tas tieši ir tas, kas vajadzīgs.”
“Varbūt,” viņš piekrita, pavirzoties tuvāk. “Un varbūt tu jau to zināji, kad nāci.”
Viņi pamazām atdalījās no pārējiem, pietiekami, lai starp viņiem izveidotos sava telpa un es redzēju, cik ātri Jana tajā ieiet, bez pretestības, gandrīz ar atvieglojumu, it kā šis vakars viņai būtu paredzēts.
Tikmēr Igors jau bija pie Kristīnes un viņu saruna sākās bez jebkāda ievada, bez tās piesardzības, kas parasti ir starp cilvēkiem, kuri viens otru pazīst tikai virspusēji.
“Tu izlēmi ātrāk, nekā domāju,” viņš noteica, skatoties uz viņu cieši.
“Jo, esmu gatava… TAM,” Kristīne atbildēja un viņas balss bija mīkstāka nekā tad, kad viņa runāja ar mani un šī atšķirība bija jūtama, pat ja neviens to nekomentēja.
Viņš nedaudz pietuvojās. “Un tev patīk, šis vakars un vieta?” viņš pajautāja.
Kristīne viegli pasmaidīja, pagriežot galvu nedaudz sānis un šajā kustībā bija kaut kas pazīstams, kaut kas, ko es jau biju redzējis, bet ļoti sen. “Es ar nepacietību gaidu to izbaudīt PILNĪBĀ...”
Igors pasmējās klusi. “Man patīk, ka tu saproti.”
Viņu attālums bija pārāk mazs, lai to sauktu par nejaušu un tomēr tas netika slēpts, tas vienkārši bija, kā fakts, ko visi pieņem un es stāvēju blakus, pietiekami tuvu, lai dzirdētu, bet pietiekami tālu, lai saprastu viņu sarunu.
“Un viņš?” Igors pēc brīža pajautāja, viegli pamājot ar galvu manā virzienā, bet neatraujot skatienu no Kristīnes.
Sieva uz mirkli paskatījās uz mani un tad atkal uz viņu. “Viņš paliks… saprotošs.”
“Es ceru,” viņš noteica mierīgi.
Es sajutu to pašu neērtību, kas jau bija pazīstama, bet šoreiz tā bija dziļāka, jo šeit nebija vairs tikai sarunas, bija arī tuvums, kas netika slēpts un pārējie vīrieši uz to reaģēja tikai ar īsiem skatieniem un pilnīgu sapratni, kas man pašam vēl nebija līdz galam pieejama.
“Atnes dzērienus!” Igors pēc brīža noteica, nepaskatoties uz mani, bet es sapratu, ka tas ir domāts man.
“Jā,” es automātiski atbildēju.
Un, kad es pagriezos uz virtuves pusi, es dzirdēju, kā aiz muguras Žanis un Jana iesmējās, viņu balsis bija vieglas un tajās nebija ne spriedzes, ne vilcināšanās un viss likās tik dabiski, ka uz mirkli varētu noticēt, ka šis vakars tiešām ir vienkāršs.
***
Vakars vēl nebija īsti sācies, bet telpā jau bija tā sajūta, ka viss notiek pēc kāda iepriekš noteikta ritma, kurā es neesmu iekļauts, jo Kristīne runāja ar Igoru mierīgi, tuvu un bez jebkādas vilcināšanās, it kā viņi jau sen būtu vienojušies par to, kas šeit notiks.
“Nu, pietiks vilkt gumiju, tu pati zini, ka visi gaida,” Igors noteica, skatoties tieši uz Kristīni un šajā skatienā nebija ne jautājuma, ne šaubu.
Kristīne viegli pasmaidīja, nedaudz pagriežot galvu un šajā kustībā bija kaut kas rotaļīgs, bet vienlaikus arī pārliecināts.
“Tu vienmēr gribi ātrāk?”
“Tikai šoreiz,” viņš atbildēja, pietuvojoties viņai vēl vairāk.
Žanis tikmēr jau bija pievērsies Janai un viņu saruna nebija nedz kautrīga, nedz piesardzīga, jo tajā bija tāds tiešums, kas rodas tikai tad, ja abas puses jau ir pieņēmušas situāciju.
“Tu arī to vēlies un esi gatava?” viņš pajautāja, skatoties uz viņu ar atklātu interesi.
Jana pamāja un viņas smaids šoreiz nebija nedrošs, tas bija mierīgs, gandrīz atvieglots.
“Labi,” viņš noteica, nenolaižot skatienu. “Man patīk, kad nav lieku jautājumu.”
Es paskatījos uz Kristīni, mēģinot saprast, kas tieši tiek izlemts bez manis un lai arī viss notika tieši manā priekšā, sajūta bija tāda, it kā es būtu nedaudz aiz šīs sarunas robežas.
“Kas notiek?” es beidzot pajautāju, bet pat man pašam tas izklausījās vairāk kā formalitāte, nevis īsts jautājums.
Kristīne paskatījās uz mani tikai uz mirkli un šajā skatienā nebija ne pārsteiguma, ne skaidrojuma.
“Pagaidi, tu redzēsi.”
Igors vēlreiz paskatījās uz pulksteni, tad atkal uz viņu un šoreiz viņa balss kļuva nedaudz zemāka, bet vēl tiešāka. “Ir laiks.”
Kristīne pamāja un šis mājiens bija tik vienkāršs, ka tajā pašā laikā tas izskatījās pēc kaut kā jau iepriekš izlemta.
“Nāc,” viņa noteica Janai.
Jana uzreiz piecēlās, bez vilcināšanās, bez jautājumiem un šī kustība bija tik dabiska, it kā viņa jau sen būtu gaidījusi tieši šo brīdi.
Viņas paņēma somu, kas visu šo laiku bija stāvējusi malā, tik nemanāmi, ka es pat nebiju pievērsis tai uzmanību.
“Tu tiešām neko nezini?” Žanis paskatījās uz mani ar vieglu smaidu, kurā nebija izsmiekla, bet bija kaut kas daudz neērtāks sapratne. Es neatbildēju. Jo nebija ko atbildēt.
Georgs mierīgi iemalkoja no glāzes, tad paskatījās uz mani un viņa balss, kad viņš runāja, bija tikpat mierīga kā vienmēr, bet šoreiz tajā bija kaut kas noslēdzošs.
“Ne visiem viss jāzina, uzreiz,” viņš noteica. “Citādi viņi sāk domāt pārāk daudz.”
Durvis uz blakus istabu aizvērās. Neviens neko nepaskaidroja. Neviens neko nejautāja.
“Šis vakars būs neaizmirstams,” Igors noteica, skatoties uz durvīm, it kā tur jau būtu atbilde uz visu.
Un es sēdēju tur, klausoties viņu balsīs, skatoties viņu kustībās un pirmo reizi ļoti skaidri sapratu, ka šis nav brīdis, kurā man kaut kas ir jāsaprot, jo viss jau ir izlemts bez manis un tas, kas notiks tālāk, nav paredzēts man.
***
Durvis atvērās, un šoreiz nebija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kāpēc telpā uzreiz iestājās tāds klusums, kas vairāk līdzinājās koncentrētai uzmanībai, jo Kristīne un Jana ienāca tērptas īsās, karsējmeiteņu formās, kuras bija veidotas tā, lai izceltu katru kustību, katru pagriezienu, atsedzot vairāk, nekā ierasts un vienlaikus atstājot tieši tik daudz, lai skatienam būtu, kur aizķerties.
Kristīne gāja pirmā, pārliecināti, ar to pašu mierīgo stāju, kas lika saprast — tas nav eksperiments un kad viņa nedaudz pagriezās pret Igoru, kustība bija lēna, kontrolēta, gandrīz demonstratīva.
“Par šo tu sapņoji?” viņa pajautāja un viņas balss bija mierīga, bet tajā bija jūtams viegls izaicinājums.
Igors pasmaidīja, skatienu nenolaižot ne uz mirkli.
“Jā,” viņš atbildēja, “bet realitāte ir labāka par to ko varēju iedomāties.”
Žanis uzreiz pavērsās pret Janu un viņa reakcija bija tiešāka, atklātāka, bez mēģinājuma to slēpt.
“Cik noprotu tevi arī apmierina vieta un kompānija. Vai tas nozīmē, jā?” viņš pajautāja, skatoties uz viņu no galvas līdz kājām, ar atklātu apmierinājumu.
Jana uz mirkli paskatījās uz viņu un šoreiz viņas smaids bija pavisam atvērts.
“Jā.”
“Pareizi,” viņš piekrita, pietuvojoties vairāk viņai. “Nav jēgas slēpt to, kas tāpat ir redzams.”
Viņas apsēdās, Kristīne izvēlējās vietu pie Igora, bet Jana pie Žaņa, tik dabiski, it kā šis sadalījums būtu pastāvējis jau iepriekš.
Kristīne nedaudz noliecās uz priekšu, šī kustība vienlaikus bija vērsta uz Igora pusi.
“Vai tev patīk mans tērps?” viņa pajautāja.
Igors ar acīm pamāja uz savu iespaidīgi pacēlušos bikšupriekšu.
“Tu pati redzi, ka jā.”
Jana tikmēr arvien brīvāk iesaistījās sarunā ar Žani, viņas kustības kļuva vieglākas, viņa nedaudz pagriezās pret viņu, ļaujot sarunai kļūt tuvākai un viņš to pieņēma bez jebkādas vilcināšanās.
“Tu ātri piekriti,” viņš noteica.
“Varbūt man vajadzēja kādu, kurš lieki nedomā,” viņa atbildēja.
“Te mēs lieki nedomājam,” viņš pasmaidīja. “Te mēs vienkārši darām.”
Es sēdēju un skatījos un pirmo reizi bija pilnīgi skaidrs, ka tas, kas viņiem izraisa sajūsmu, nav tikai tas, ka viņas ir šeit, bet tas, kā viņas izskatās, kā viņas kustas un kam šīs kustības ir domātas, jo katrs smaids, katrs pagrieziens, katrs pieskāriens nebija nejaušs.
“Paul,” Igors pēc brīža noteica, nepaskatoties uz mani, bet pietiekami skaidri. “Viss tukšs.”
Es paskatījos uz galdu. Un piecēlos.
“Es atnesīšu.”
Georgs mierīgi iemalkoja no glāzes, tad paskatījās uz mani ar to pašu vērtējošo skatienu.
“Man patīk, kad visi ir savās vietās,” viņš noteica. “Un kad katrs saprot, savu lomu.”
Es paņēmu tukšās pudeles un aizgāju.
***
Kad es atgriezos ar dzērieniem, telpā nekas it kā nebija mainījies, bet tajā pašā laikā viss jau bija citāds, jo attālumi starp viņiem bija kļuvuši mazāki, balsis klusākas un kustības brīvākas, it kā katrs būtu pamazām atslābis līdz tam punktam, kur vairs nav vajadzības kontrolēt, kā tas izskatās no malas.
Es noliku pudeles uz galda un uz mirkli paliku stāvot, jo neviens man neko neteica un neviens nepievērsa uzmanību tam, ka es esmu atpakaļ.
Georgs iemalkoja, paskatījās uz viņiem un mierīgi noteica:
“Ir pienācis laiks, lai sāktos īstā spēle!”
Neviens nepasmaidīja un nepārjautāja. Pēc šīs frāzes nekas uzreiz nenotika, bet kaut kas telpā atslāba līdz galam, it kā būtu noņemta pēdējā bremze, kas vēl turēja visu pussoļa attālumā.
Kristīne sēdēja pie Igora jau pietiekami tuvu, lai viņu pleci pieskartos, viņa nedaudz vairāk pagriezās pret viņu, uzlika roku uz viņa ceļa, it kā sarunas laikā uzsvērtu to, ko viņa saka un viņš uzlika savu roku viņas rokai virsū, noturot to tur.
Jana arī pavirzījās tuvāk Žanim, it kā meklējot ērtāku pozu. Sarunas turpinājās, bet tās vairs nebija par basketbola spēli.
Kristīne uz mirkli iesmējās, nedaudz noliecās uz priekšu un viņas mati aizskāra Igora seju, tas nebija nejauši. Es redzēju viņas skatienu un tajā bija tāds kā aicinājums. Un tad viņa vienkārši bez paskaidrojuma, bez jautājuma apsēdās viņam klēpī tā, it kā tas būtu loģisks turpinājums tam, kas jau kādu laiku notiek un Igora roka paslīdēja zem viņas bruncīšiem un viņš cieši satvēra Kristīnes dibentiņu un piespieda viņu ciešāk sev klāt, neuzdodot nevienu jautājumu.
Neviens to nekomentēja. Jana paskatījās uz viņiem, uz mirkli apklusa un šajā klusumā bija vairāk nekā jebkurā sarunā, jo viņa redzēja ne tikai to, kas notiek, bet arī to, cik dabiski tas notiek. Žanis klusēja, viņš vienkārši paskatījās uz Janu. Un viņa līdzīgām kustībām, kā to darīja iepriekš Kristīne, ieņēma savu vietu Žanim klēpī. Viņš ar roku mierīgi pievilka viņu sev ciešāk klāt.
Tikmēr Kristīnes seja jau bija ļoti tuvu Igoram, viņu saruna bija pārgājusi kaut kur starp vārdiem un vienā brīdī viņš ar pirkstiem pacēla viņas zodu nedaudz augstāk, viņa neatrāvās. Viņi cieši skatījās viens uz otru. Un tad nesteidzīgi, neslēpjoties saplūda kaislīgā un dziļā skūpstā. Tā, it kā tas šeit būtu pilnīgi normāli.
Jana uz mirkli paskatījās uz viņiem, viņas skatienā bija gan pārsteigums, gan kaut kas cits. Žanis nedaudz pieliecās pie viņas, kaut ko pasakot tik klusi, ka es nedzirdēju, bet pēc šiem vārdiem viņa vairs nevilcinājās. Viņa pati pieplaka Žaņa lūpām, sākumā mazliet piesardzīgi, bet ar pieaugošu kaisli.
Es apstulbis stāvēju ar glāzi rokā. Neviens uz mani neskatījās. Neviens neko nepaskaidroja. Es šeit biju lieks.
***
Es vēl biju turpat, kad Georgs pievērsās man, viņš jau kādu laiku slepus vēroja mani, bet bija nolēmis nesteigties.
“Paul,” viņš sāka.
Es paskatījos uz viņu.
“Nāc.”
Viņš pagriezās un gāja uz koridoru, es sekoju. Mēs iegājām virtuvē, Georgs apstājās un pagriezās pret mani.
“Nu,” viņš pateica mierīgi, “ko tu tur redzēji?”
Es uzreiz neatbildēju.
“Es… nu…” es sāku, bet vārdi kaut kur pazuda.
Viņš nepārtrauca.
“Tikai nesāc man stāstīt, ka nesaprati,” viņš piebilda, nepaceļot balsi.
Es nolaidu skatienu.
“Es redzēju,” es beidzot pateicu, bet tas izklausījās pārāk vispārīgi.
“Ko tieši?” viņš pajautāja.
Es uz mirkli apklusu.
“Ka viņi…” es sāku un atkal apstājos.
Viņš viegli pasmaidīja, bet tas nebija smaids, kas atvieglo.
“Tu visu laiku tā runā?” Viņš pajautāja. “Pusvārdos?”
Viņš pienāca nedaudz tuvāk.
“Pasaki normāli.”
Es sajutu, kā kakls kļūst sausāks.
“Ka mana sieva…” es sāku lēnāk, “…sēž Igoram klēpī.”
“Un?” viņš uzreiz turpināja.
“…un skūpstās ar viņu,” es piebildu klusāk.
Viņš pamāja.
“Un tu?”
Es paskatījos uz viņu.
“Ko — es?”
“Ko tu darīji?” viņš paskaidroja.
Es nezināju, ko atbildēt.
“Es… vienkārši…” es sāku.
“Skatījies,” viņš pabeidza manā vietā.
Es apklusu. Viņš brīdi aplūkoja mani, no galvas līdz kājām, bez steigas, it kā vērtētu nevis to, ko es saku, bet to, kā es izskatos šajā brīdī.
“Tu viņus nepārtrauci,” viņš noteica.
Es viegli pakratīju galvu.
“Tu nepiegāji klāt.”
“Nē.”
“Tu nepajautāji neko.”
“Nē…”
Viņš pamāja vēlreiz.
“Tātad tu to pieņēmi?”
Es paskatījos uz viņu.
“Es… nezinu,” es atbildēju, bet pats jau jutu, ka tas nav īsti taisnība.
“Tu zini,” viņš mierīgi pateica. “Tu vienkārši vēl negribi to pateikt skaļi.”
Starp mums uz brīdi iestājās klusums.
No istabas nāca apslāpētas balsis, smiekli, viņš nedaudz pagriezās, paskatījās istabas virzienā un tad atkal uz mani.
“Tādas sievietes negaida,” viņš noteica. “Viņas dara.”
Es neko neatbildēju.
“Un vīrieši viņām blakus?” viņš turpināja. “Vai nu mēģina kontrolēt… vai arī saprot, kur ir viņu vieta.”
Viņš piegāja vēl tuvāk, pietiekami, lai man nāktos nedaudz pacelt galvu.
“Tu saprati svu vietu?” viņš klusi jautāja.
Es sajutu, kā kaut kas manī savelkas.
“Es…” es mēģināju iebilst.
Viņš viegli pakratīja galvu.
“Tu neapstādināji,” viņš pateica. “Tas izteica visu!”
Klusums.
“Iziesim ārā,” viņš noteica.
Pēc brīža mēs jau bijām kāpņutelpā un lejā ejot katrs solis skanēja pārāk skaļi, it kā es pats sevi dzirdētu vairāk nekā vajadzētu un tikai ārā, kad vēsais nakts gaiss iesita sejā, es sapratu, cik nosarcis es biju. Mēs gājām uz parku, atradis piemērotu vietu viņš apstājās, paskatījās apkārt, tad uz mani.
“Nu,” viņš mierīgi pateica, “vēl domā par to, kas tur notika?”
Es klusēju. Viņš aizdedza cigareti, ievilka dūmu.
“Tu domā, ka tas viss tur notika spontāni?” viņš pēkšņi pajautāja.
Es apjuku.
“Nu… jā…” es mēģināju.
Viņš viegli pasmaidīja.
“Nē,” viņš pateica mierīgi.
Klusums.
“Viņas zināja uz ko nāk,” viņš piebilda.
Viņš paskatījās uz mani.
“Bet tu…” viņš uz mirkli apklusa, “…tu vēl neko neesi sapratis.”
Es sajutu, kā kaut kas manī saspringst.
“Ko sapratis?” es pajautāju.
Viņš piegāja nedaudz tuvāk.
“Es to visu noorganizēju, jo patiesībā runa iet par MUMS,” viņš atbildēja.
Es nolaidu skatienu.
“Es nesaprotu, ko tu ar to domā,” es apmulsu.
Viņš uz mirkli paskatījās man sejā, ilgāk nekā vajadzētu. Pielieca galvu. Paskatījās tieši man acīs.
“Šis vakars nebija organizēts viņiem,” viņš pateica.
Klusums.
“Es viņus savācu, lai viņi dara to, ko viņi tāpat izdarītu. Bet galvenais esi tu!”
“Es?” es atkārtoju.
“Jā,” viņš mierīgi noteica. “Es gribēju pārbaudīt un saprast tevi pilnībā.”
“Kāpēc?” es pajautāju.
Viņš uz mirkli pasmaidīja.
“Tāpēc, ka tu neesi tāds kā citi vīrieši,” viņš atbildēja.
“Tevī ir cita puse,” viņš pateica klusāk.
Es sastingu.
“Un tu pats to jūti,” viņš turpināja. “Kā tu runā. Kā tu kusties. Kā tu reaģē.”
Es nespēju novērst skatienu.
“Tu negribi kontrolēt,” viņš piebilda. “Tu gribi… būt vadīts.”
Es neko neatbildēju.
“Un tas man tevī patīk,” viņš pateica mierīgi.
Klusums. Es sajutu, kā galva kļūst vieglāka, it kā kaut kas vienlaikus biedē un pievelk.
***
Klusums starp mums kļūst smagāks, bet viņš to necenšas izjaukt, viņš vienkārši stāv un skatās uz mani.
“Tev ir jāizprot sevi.”
Es ievelku elpu.
“Tu tur nestāvēji kā vīrs, kuram kaut ko atņem,” viņš turpina. “Tu stāvēji… kā tas, kurš pieņem.”
Klusums.
“Un tā nav vīrieša īpašība.”
Es gribu kaut ko pateikt, bet nevaru.
“Tevī ir sieviete,” viņš pasaka mierīgi, bez uzsvara, it kā tas būtu vienkāršs fakts.
Es sastingu.
“Un tu to reizēm jūti, bet vēl neizproti,” viņš turpina. “Tajā, kā tu klusē. Kā tu pieņem. Kā tu pakļaujies apstākļiem.”
Pauze. Es nespēju novērst skatienu.
“Un tāda sieviete…” viņš saka klusāk, “…nedrīkst palikt viena.”
Pauze.
“Viņai ir jāieņem vieta. Kādam pie sāniem.”
Viņš skatās tieši manī. Kaut kas manī saspiežas.
“Pie tā, kurš zina, ko jādara.”
Pauze.
“Es vēlos, lai tu kļūtu par manu! Manu sievieti!”
Šie vārdi paliek starp mums. Smagi. Nepārprotami.
“Vēlos tevi blakus man un jā… arī gultā,” viņš piebilst mierīgi, bet pietiekami skaidri, lai man nebūtu ilūziju, “…un gultā mēs būsim bieži, ļoti bieži.”
Es sajūtu, kā galvā viss sajaucas.
“Tu vari turpināt izlikties,” viņš saka. “Vai arī pieņemt kāda esi! Jo tas, kas tevī mostas… nekur nepazudīs!”
Pauze.
“Bet tev ir jāizlemj pašam, vai tu to gribi. Es nekur nesteidzos.”
Viņš pieliec seju manai un uz mirkli apstājas, dodot man iespēju atkāpties. Es to neizmantoju. Viņa lūpas lēnu pieskaras manām. Un viņš sāk mani skūpstīt. Uz mirkli es sastingstu, bet neatraujos un tieši šajā brīdī es pirmo reizi ļoti skaidri sajūtu kaut ko dziļāku, kas ceļas pats no sevis. Un par pārsteigumu sev — tas neizraisa pretestību.
Pēc skūpsta viņš nedaudz atkāpjas. Vēro mani.
“Tevī pamodās viņa,” viņš pasaka klusi.
Klusums.
“Kad zināsi viņas vārdu, tu man to pateiksi,” viņš piebilst.
Es neko neatbildu. Bet pirmo reizi man pašam šķiet, ka es saprotu, par ko viņš runā. Viņš pagriežas.
“Ejam atpakaļ.”
Un es sekoju.
***
Kad mēs atgriezāmies pie dzīvokļa durvīm, es uz mirkli apstājos, bet Georgs tās atvēra bez vilcināšanās un es vienkārši sekoju viņam iekšā.
Viesistabā Žanis ar Janu bija uz dīvāna, cieši saplūduši viens ar otru — viņi skūpstījās ar tādu intensitāti, kurā vairs nebija nekādas vilcināšanās, Žaņa rokas bija ap viņu, Jana pati turējās pie viņa tik cieši, it kā viņa ne tikai atbildētu, bet pati ietu pretī un tas, kā viņa pieņēma viņa skūpstus, kā viņa atbildēja uz tiem, lika saprast, ka viņa vairs nav tajā sākuma stāvoklī, kur viss vēl tiek pārdomāts. Viņas kustības bija brīvas, drosmīgas. Viņa ne tikai ļāvās, viņa to gribēja. Vienīgais, kas aizklāja viņas kailumu bija Žaņa krekls uz viņas ķermeņa.
Viņi nepaskatījās uz mums. Pat ne uz sekundi. It kā mūs šeit nebūtu. Un tas padarīja visu vēl reālāku.
No guļamistabas nāca gultas ritmiskās čīkstoņas skaņas, piepildot telpu ar kaut ko dzīvu, nepārprotamu un Kristīnes balss izlauzās cauri visam, atpazīstama, bet pilnīgi citāda.
“Ahh… jā… vēl…” viņa izdvesa, elpa saraustīta, it kā katrs vārds nāktu kopā ar sajūtu, nevis domu.
Gultas čīkstoņa kļuva ātrāka, intensīvāka un viņas balss tai sekoja, nevis pretojās.
“Ahh… cik dziļi..” viņa izkliedza.
Pauze. Tad atkal — skaļāk, dziļāk.
“Lūdzu… vēl… vēl…” viņas balss kļuva nepacietīgāka, tajā jau bija prasība, nevis lūgums.
Igora balss parādījās starp viņas vārdiem — zema, pārliecināta, bez steigas.
“Tagad tu esi mana,” viņš rūca. “Tikai mana!”
Uz brīdi viņas balss pazuda elpā.
Tad — klusi, bet pilnīgi bez šaubām: “Jā…”
Ritms atkal mainījās. Gultas skaņa kļuva smagāka, dziļāka un viņas reakcija kļuva vēl atklātāka, it kā viņa vairs nemēģinātu neko kontrolēt.
“Ahh… tas ir… tik…” viņa nepabeidza, balss pārgāja skaņā.
Igors runāja mierīgi, bet ar to pašu smagumu.
“Skaties uz mani.”
Tad pēkšņi — skaļāk, atklātāk, bez jebkāda mēģinājuma to apslāpēt: “Dievs… cik labi…”
Igora balss atkal, zemāka: “Es gribēšu beigt tevī. Tu gribi?”
Un šoreiz viņa neatbildēja ar vārdiem uzreiz. Tikai elpa.
Tad — klusi, bet ar visu sevi tajā: “Jā… es gribu…”
Un pēc tam viņas balss pazuda skaņā, kas vairs nebija jāskaidro.
Es stāvēju un klausījos. Georgs stāvēja blakus un uz to visu reaģēja mierīgi, ar vieglu, gandrīz nepamanāmu smaidu, it kā viss notiktu tieši tā, kā viņš bija paredzējis.
“Tā tam arī bija jābūt,” viņš noteica.
Es neko neatbildēju. Man nebija ko teikt. Viņš paskatījās uz mani. Un šis skatiens bija citāds nekā iepriekš.
“Pietiek,” viņš pateica mierīgi.
Pauze.
“Šovakar tev pietiek.”
Es paskatījos uz viņu.
“Ej mājās.”
Tas nebija piedāvājums. Tas bija lēmums. Es uz mirkli vēl paliku, klausoties, skatoties, it kā kaut kas manī vēl mēģinātu noturēties šajā telpā, bet tajā pašā laikā es jau zināju, ka viņam ir taisnība.
“Padomā,” viņš piebilda.
Īsa pauze.
“Dod man ziņu.”
Es pamāju. Automātiski. Pēdējo reizi paskatījos uz dīvānu, kur bija Jana ar Žani, uz durvīm, aiz kurām viss turpinājās. Un gāju. Durvis aiz manis aizvērās.
***
Pirmo reizi pa visu vakaru klusums nebija tukšs, tas bija pilns, piesātināts ar visu, kas tikko bija noticis un ar to, kas vēl tikai sākās manī pašā.
Es gāju bez steigas, ielas gaismas slīdēja garām, vēsais gaiss nomierināja ādu, bet galvā viss kustējās, salikās vietās, kur agrāk nekas negribēja stāvēt kopā. Un dīvainākais nebija tas, ko es biju redzējis. Dīvainākais bija tas, ka es nejutu dusmas, manī nebija greizsirdības. Nebija pat vēlmes kaut ko mainīt.
Es domāju par Kristīni, bet ne tā kā agrāk, jo tas, ko viņa izdarīja, pēkšņi nelikās kā kaut kas, kas man būtu jāaptur vai jākontrolē, tā vienkārši… bija viņas izvēle, viņas daba un pirmo reizi es to ne tikai sapratu, bet pieņēmu bez cīņas.
Un tad es sapratu vēl kaut ko. Es visu laiku biju skatījies uz viņu. Bet patiesībā… es biju skatījies uz sevi. Uz to personības daļu, kuru es biju ignorējis. To, kuru Georgs bija sajutis un kuras vārdu vēlējās zināt!
Es apstājos pie savas mājas, bet vēl neiegāju iekšā, jo pēkšņi bija pilnīgi skaidrs — es nevaru vienkārši aiziet gulēt un izlikties, ka tas viss ir tikai vakars, kas pāries. Tas nepāries. Un es arī negribēju, lai tas pāriet. Jo doma par Georgu… nevis neatgrūda. Tā vilka. Mierīgi. Droši. Tieši.
Es izvilku telefonu. Uz brīdi vēl paskatījos ekrānā, it kā vajadzētu vēl vienu iemeslu, bet patiesībā es jau biju izlēmis. Pirksti paši sāka rakstīt.
‘’Es gribu būt tava.’’
Es uz mirkli apstājos.
Un tad pievienoju: — Tava Jūlija
Nosūtīt.
Ekrāns uz mirkli palika tukšs, bet sajūta nebija tukša, tā bija kā solis, kuru es biju gaidījis ilgāk, nekā pats sev biju atzinis. Atbilde atnāca ātri.
Ne vārdi. Rožu un skūpstu simboli. Vienkārši. Bet pilnīgi pietiekami. Es paskatījos uz ekrānu vēlreiz. Un pirmo reizi pa visu vakaru es pasmaidīju. Dabiski. Vēderā parādījās viegla, nepazīstama sajūta, tāda kā satraukums, bet ne bailes, drīzāk gaidas, kas izplešas lēnām un silti.
Un tajā brīdī es sapratu — tas, kas tikko sākās, vairs neapstāsies. Un es pats to arī negribu apstādināt.
Nezinu vai kādam patiks. Ja ir ko teikt vai gribat turpinājumu, rakstiet man personīgi... Gaidīšu atsauksmes, lai zinu vai ir vērts to turpināt!
Comments