Viņi abi zināja, ka šis vakars paliks atmiņā citādi nekā pārējie. Viņa bija nervoza, to nodeva pirksti, kas viegli trīcēja, turot tējas krūzi. Viņš to pamanīja un pasmaidīja mierinoši, it kā ar skatienu sakot — viss ir kārtībā, nav kur steigties. Viņi runāja lēni, godīgi, atklājot viens otram savas šaubas un gaidas. Tieši šī atklātība radīja drošību.
Kad viņš piesēdās tuvāk, telpa it kā saruka. Pirmais pieskāriens bija bikls — tikai plauksta pret plaukstu, bet sirdspuksti kļuva skaļāki par domām. Skūpsts nebija perfekts, tas bija nedaudz neveikls, tomēr īsts. Viņa pasmaidīja, sajūtot, ka spriedze kūst, vietā atstājot siltumu un ziņkāri.
Viss notika lēni, ar pauzēm, kurās viņi paskatījās viens uz otru, it kā jautājot atļauju turpināt. Nebija svarīgi, cik nepieredzējuši viņi jutās — svarīgi bija tas, ka viņi bija kopā šajā pirmajā reizē. Kad vēlāk viņi gulēja blakus klusumā, viņa saprata: pirmais solis bija sperts ne tikai tuvībā, bet arī pašai pret sevi.
Comments