Viņa

Viņa pamanīja mani vēl pirms es pienācu klāt.

Ne jau tāpēc, ka būtu skaļš. Tieši otrādi. Es ienācu telpā ar mieru, kas reti sastopams pasaulē, kur visi cenšas kaut ko pierādīt. Mans skatiens uz mirkli sastapās ar viņējo, un viņa novērsās pirmā.

Man patika tas.

Es piegāju tuvāk, sajūtot viņas smaržas niansi gaisā. Pietiekami tuvu, lai dzirdētu viņas elpu, bet ne tik tuvu, lai pieskartos. Vēl ne.

"Tu izskaties tā, it kā tev galvā būtu simts domu vienlaicīgi," es klusi noteicu.

Viņa pasmaidīja.

Un tajā brīdī es sapratu, ka negribu viņu steigā iegūt. Gribu izbaudīt.

Katru skatienu.

Katru smaidu.

Katru sekundi, kurā viņa sāk aizmirst apkārtējo pasauli.

Es noliecos tuvāk. Pietiekami, lai viņa sajustu manu klātbūtni. Pietiekami, lai viņas sirds sāktu sisties nedaudz ātrāk.

"Zini, kas man patīk visvairāk?" es iečukstēju.

Viņa lēni papurināja galvu.

"Brīdis pirms viss sākas."

Viņas acis sastapās ar manējām. Tur bija ziņkārība. Karstums. Solījums.

Un tad es atkāpos pussoli atpakaļ.

Tikai pussoli.

Tieši tik daudz, lai viņa paliktu gribot vēl.

Jo reizēm visbīstamākā lieta nav pieskāriens.

Tā ir doma par to, kas varētu notikt nākamajā mirklī.