Sporta zāle man nekad nav bijusi vieta, kur es cenšos kļūt spēcīgāks, vismaz ne tādā veidā, kā to dara citi vīrieši, man tā drīzāk ir vieta, kur es varu izvingrināt un izstaipīt ķermeni tā, lai tas kļūst tvirtāks, lokanāks un es jau esmu pieradis pie pie savām kustībām, es nedomāju par to, kā tas izskatās no malas, jo svarīgākais ir manas iekšējās sajūtas un tajos brīžos es pat aizmirstu, ka zālē ir vēl kāds.
Par viņu es zināju ļoti maz, redzēts darbā, smagā auto šoferis, viens no tiem, kuri ienāk ofisā, paņem papīrus, dažreiz kaut ko pajautā un aiziet. Viņš bija liels, masīvs, ar mierīgām kustībām, it kā viņam nebūtu jāpieliek nekādas pūles, lai kaut ko smagu paveiktu. Mēs nekad nebijām pat runājuši. Tikai daži skatieni, kuri beidzās, jo es vienmēr nolaidu acis. Arī šeit sporta klubā, es viņu biju ievērojis, viņš vienmēr trenējās ar lieliem svariem, vienmēr savā ritmā.
Kad es pabeidzu, es devos uz dušu, ļāvu ūdenim tecēt pāri ķermenim, man patika to izbaudīt. Noskalojies es nesteidzīgi devos uz ģerbtuvi ar dvieli ap gurniem, es jutu to mieru, kas nāk kopā ar tukšu ģērbtuvi, ar klusumu, kur neviens nepievērš uzmanību.
Noslaucīju matus, ļāvu tiem nokrist līdz pleciem un tad, pagriežoties pret spoguli, es pamanīju tās līnijas uz muguras, gaišākas par pārējo ādu, divas pāri pleciem, viena zemāk un tik tikko redzamu trīsstūrīti, kurš pāriet līnijā virs gurniem, tas bija pietiekami, lai es saprastu savu paviršību, kuru biju pieļāvis vasarnīcā eksperimentējot ar sieviešu veļu un izbaudot jauko saulīti. Es brīdi vienkārši stāvēju, skatoties un mēģinot saprast, cik tas ir pamanāmi no malas. Un tikai tad es sajutu, ka es neesmu viens.
Es lēnām pacēlu skatienu. Viņš bija tur. Tas pats vīrietis no darba, viņš mierīgi stāvējai un uz īsu brīdi mūsu skatieni satikās spogulī. Viņš paņēma dvieli un it kā tas būtu visdabiskākais turpinājums, uzrunāja mani.
“Esmu manījis tevi darbā, strādā birojā, vai ne…? Starp citu, esmu Georgs. Bieži te nāc?”
“Jā.. es.. Pauls.. man patīk izlocīt ķermeni!”
Es jūtu, kā es to pasaku mazliet pārāk ātri, it kā es gribētu aizpildīt klusumu pirms tas kļūst smagāks un to pateicis, uzreiz novēršu skatienu uz spoguli. Tajā pašā laikā es apzinos, ka pārāk spēcīgi jūtu viņa klātbūtni, pārāk tuvu, lai to ignorētu.
Kādu brīdi viņš tikai stāv klusējot. Šajā klusumā man pašam rodas vēlme kaut ko piebilst, it kā man būtu jāattaisnojas, bet es to neizdaru. Viņš nedaudz sakustās un atkal paskatās uz mani, šoreiz mazliet tiešāk, es to jūtu.
“Ķermeņa formas tev.. labas.. jautājums tikai, ko tu pats vēlies attīstīt?”
"...paldies.. nu... es nezinu.. nav man konkrēta mērķa."
Es jūtu, kā siltums izplešas sejā vēl pirms es pabeidzu teikumu, it kā ķermenis būtu paspējis reaģēt ātrāk nekā domas un es atkal uzreiz novēršu skatienu, it kā ar to varētu kaut ko paslēpt.
Uz brīdi iestājas klusums. Viņš nemēģina aiziet un viņa miers mani mulsina vēl vairāk. Es ar dvieli vēlreiz pārvelku pār matiem, vairāk mehāniski nekā vajadzības dēļ, tikai, lai kaut ko darītu un tajā pašā laikā es mēģinu slēpt savu muguru. Viņš nedaudz noliec galvu sānis, it kā skatītos uz mani no cita leņķa.
“Ja nav mērķa, tad nav arī, pie kā pieturēties.”
Viņš uz brīdi apklust, paskatās prom, it kā tas būtu tikai nejaušs komentārs, bet tad piebilst, jau mazliet citā tonī.
“Tu vairāk izskaties pēc tāda, kurš grib, lai uz viņu skatās.. vīrieši… nevis pats kļūt stiprāks.”
Georgs to pasaka bez uzsvara, bez ironijas, bez jebkādas emocijas, it kā tas būtu vienkāršs secinājums, nevis kaut kas, kas būtu jāpasniedz uzmanīgāk un tieši tas mani uz mirkli apstulbina.
Es jūtu, kā viss manī sabrūk vienā mirklī, it kā viņa teiktais būtu izvilcis uz āru to, ko es līdz šim biju turējis cieši sevī un neapzināti manas kustības kļuva pārāk ātras, gandrīz neveiklas, satverot drēbes, mēģinot tās uzvilkt tā, lai viss būtu aizsegts, lai nekas vairs nebūtu redzams, es centos pazust no šī brīža.
“Es… es… Ko tu ar to domā? Nē… es…”
Mana balss izklausījās smalkāka, nekā es gribētu un es pats to dzirdēju, tā padarīja visu vēl sliktāku, jo arī viņš to dzirdēja. Es centos noslēpt muguru, instinktīvi pagriežoties, piespiežot dvieli, pēc tam kreklu, it kā audums varētu izdzēst tās saules atstātās līnijas, kuras es pats tikai pirms brīža ieraudzīju.
Viņš pienāk tuvāk. Viņa roka — smaga, silta — pieskaras manai mugurai. Tieši tur, kur palikušas tās gaišākās līnijas, vispirms augstāk, pāri pleciem un tad zemāk, gandrīz apzināti atkārtojot to formu, mani pārņem nepazīstamas sajūtas, jo tas ir pieskāriens, kurš neko neslēpj.
Es sastingstu, jo nezinu, kā reaģēt.
“Tu vari neslēpt… es redzēju.”
Viņš uz mirkli apklust, skatās tieši uz mani, ne vairs caur spoguli, bet tieši.
“Tu mani interesē… tieši tāds, kāds tu esi.”
Viņa plauksta aizskar manu gurnu, noslīd uz dibena un viņa pirksti to uz mirkli saspiež, ne stipri, bet pietiekami, lai tas nebūtu nejauši, pietiekami, lai es saprastu, ka tas ir apzināti. Mana elpa uz mirkli apraujas, ķermenim reaģējot ātrāk nekā domām.
“Tev nav, jāslēpjas… no manis.”
Viņš paskatās man acīs un viņa skatienā vairs nav tikai novērojums. Tur ir izvēle un piedāvājums.
“Ja gribi, es varu tev parādīt, tavu vietu… gultā.”
Es vēl pat neesmu īsti atguvies no tā, ko viņš pateica un vārdi paši izslīd ārā man no mutes, vairāk kā mēģinājums noturēties pie kaut kā saprotama, nekā reāls jautājums un es pats dzirdu, cik tas izklausās samāksloti.
“Vai tas ir kāds joks…?”
Viņš neatbild. Bet nākamajā brīdī viņš ir man aiz muguras, cieši piespiež mani sev klāt un es sajūtu viņa smagnējo ķermeņa siltumu, it kā tas būtu dabisks turpinājums tam, ko viņš man pateica un mana elpa uz mirkli apraujas. Es sastingstu. Sajūtu viņa puscieto, bet milzīgo locekli, kurš piespiežas manam dibentiņam, tā it kā starp kailajām miesām nebūtu drēbju, es jūtu cik tas ir iespaidīgs.
“Tu pats jūti… ka tas nav joks.”
Tas ir fakts. Es ievelku elpu, šoreiz dziļāk, vārdi nāk lēni, it kā katrs no tiem būtu jāizspiež ar varu.
“Es… neesmu pārliecināts… par to, ko es gribu pats… man jāiet!”
Uz mirkli viņš paliek kur bijis, tad lēni atkāpjas.
“Labi. Padomā!”
Neliela pauze.
“Un visu laiku tev neizdosies aizbēgt no tā, ko pats gribi!”
***
Pēc tās reizes es uz sporta zāli vairs negāju, es pats sev neteicu, ka izvairos, bet katru reizi, kad doma par to uzpeldēja, es atradu iemeslu to atlikt, it kā man būtu vajadzīgs vēl mazliet laika, lai saprastu, kas ar mani īsti notiek, par to, kā es sāku sevi just.
Darbā es Georgu ik pa laikam redzēju un katru reizi tas bija īss mirklis, sveiciens, neliela acu sastapšanās un es atbildēju, bet ne vairāk, it kā tur būtu robeža, kuru es vēl neesmu gatavs pārkāpt un tomēr katrā no tiem mirkļiem es jutu, ka viņš mani redz citādi un šī sajūta palika ar mani vēl ilgi pēc tam, kad viņš jau bija aizgājis.
Mājās kad es biju viens, es sāku skatīties uz savu ķermeni ne tikai kā uz kaut ko, kas vienkārši ir, bet kā uz kaut ko, kas vienmēr ir bijis tuvāk citai formai, nekā es biju gribējis atzīt un stāvot pie spoguļa, es pieķēru sevi nevis analizējot, bet vērojot, kā līnijas veidojas pašas no sevis — šaurāka jostas vieta, maigāks plecu kritums, gurni, kas kustībā ieņem savu ritmu, nevis stingru, bet plūstošu un tas viss kopā pēkšņi vairs neizskatījās nejauši.
Šīs sajūtas nebija jaunas. Tikai aizmirstas. Vai drīzāk — noliktas malā.
Atmiņas nāca lēnām, bet skaidri, ne kā kaut kas svešs, bet kā kaut kas, kas vienmēr ir bijis manī, tikai klusāks un es atcerējos, cik dabiski tas reiz šķita — uzvilkt sieviešu apakšveļu, sajust, kā tā slīd pāri ādai, kā tā maina ne tikai izskatu, bet arī stāju, kustības, skatienu.
Vēlāk tas kļuva par noslēpumu. Par to, ko darīju tikai vienatnē. Un tomēr — tas nepazuda. Es atcerējos vasarnīcu, to klusumu, kur neviens neskatās, kur var atļauties būt brīvākam un tos mirkļus, kad es ļāvu sev ieiet tajā sajūtā pilnīgāk, ne tikai uzvilkt skaistu sieviešu apakšveļu, bet arī iejusties lomā.
Un tagad, pēc visa notikušā, tas viss pēkšņi savienojās. Ne kā atsevišķi fragmenti, bet kā viens vesels. Es vairs nevarēju izlikties, ka tas ir tikai ieradums, tikai ziņkāre vai tikai spēle. Tur bija vēl kaut kas. Kaut kas dziļāks.
Un es pirmo reizi pieļāvu domu, no kuras es agrāk būtu izvairījies, ka varbūt es ne tikai gribu uzvilkt sieviešu apakšveļu. Varbūt es gribu būt tajā, kad esmu kādam blakus. Ne tikai uz mirkli. Bet pa īstam. Un līdz ar šo domu nāca vēl viena, daudz bīstamāka, daudz personīgāka, jo tā vairs nebija tikai par mani vienu. Georgs. Tas, kā viņš uz mani skatījās. Nevis kā uz dabas kļūdu, bet kā kaut ko… kas viņu interesē.
Šī doma, kas vēl pirms dažām dienām būtu šķitusi neiespējama, tagad vairs neizklausījās tik sveša. Ja es patiešām… Ja es ļautu sev… Ja es būtu… Viņa.
Un tur es apstājos. Ne tāpēc, ka doma nebūtu skaidra, bet tāpēc, ka, ja es to pateiktu līdz galam, atpakaļceļa vairs nebūtu. Un varbūt tieši tas mani biedēja visvairāk. Un tajā pašā laikā… vilināja.
***
Tajā rītā uz mana darba galda viss bija sakārtots kā vienmēr, nekas lieks, nekas nejaušs un tieši tāpēc tā izcēlās uzreiz — neliela tumša bundža, ar tīru, precīzu noformējumu, bez lētām detaļām, vairāk līdzīga dāvanai nekā nejaušam priekšmetam un bija skaidrs, ka tā šeit nav kļūdas pēc.
Es to paņēmu rokā. Svars bija viegls, bet sajūta — nē. To rotāja neliels uzraksts - FEMORA. Blakus bija zīmīte. Es to vēru lēni, it kā pats sev dodot laiku vēl pēdējo reizi padomāt, pirms izlasu, lai gan es jau zināju, no kā tā ir un tieši tas lika vilkt garumā.
“Šis tev palīdzēs turpināt sporta zālē iesākto!”
“Neapstājies pusceļā. Atgriezies treniņos.”
“Man tevis pietrūkst vairāk, nekā tu domā.”
“Būšu tur piektdien vakarā. Gaidīšu!”
— Georgs
***
Mājās, vakarā, pēc dušas, āda vēl bija silta un nedaudz jutīgāka nekā parasti un es biju iededzis dažas sveces, lai gaisma kļūtu mīkstāka, ielējis vīnu glāzē, apsēdos pie galda, noliku bundžu sev priekšā un kādu brīdi vienkārši uz to skatījos, it kā šis brīdis pats par sevi jau būtu daļa no izvēles.
Es to atvēru lēni, bez steigas, izņēmu instrukciju, izlocīju to pilnībā un izklāju sev priekšā. Šoreiz es nolēmu izlasīt visu no sākuma līdz beigām, tieši tā, kā tas ir uzrakstīts.
Es sāku ar efektiem un jau pirmais teikums lika man nedaudz aizkavēties, jo tas bija pārāk vienkāršs, lai būtu nenozīmīgs — paaugstināta ādas jutība visā ķermenī — doma par to, ka jutība varētu kļūt vēl izteiktāka, bija vienlaikus gan pievilcīga, gan nedaudz satraucoša.
Es turpināju lasīt, neatraujot skatienu - izteiktāka un ilgāka reakcija uz pieskārieniem - šeit es jau sāku iedomāties, kā tas būtu, ja katrs pieskāriens kļūtu jūtamāks, ja tas neatstātu tikai īsu sajūtu, bet paliktu ilgāk, dziļāk un šī doma mani nevis atgrūda, bet lika pielipt tekstam vēl ciešāk.
Nākamais - Ķermeņa tauku slāņa pieaugums, īpaši krūšu, gurnu un dibena zonā - pie šī teikuma es neapzināti sakustējos dīvānā, it kā mēģinot saprast, kādas sajūtas varētu rasties, kā tas mainītu stāju, kustības.
Nākamais - Viegla muskuļu relaksācija, kustības kļūs plūstošākas - un es uz mirkli aizvēru acis, iedomājoties kādas būtu šīs kustības.
Lasu tālāk - Siltuma viļņi, pārsvarā gurnu, vēdera lejasdaļas un dibena zonās - tagad es jau apzināti ievilku elpu lēnāk un es jutu, kā šī ideja pati par sevi sāk radīt reakciju, ne fizisku, bet domās, kas kļuva arvien skaidrākas.
Es turpināju - Stājas maiņa, pilnvērtīgāka gurnu iesaiste gaitā - Nēkamais punkts - Pastiprināta reakcija uz apģērba pieskārienu - Es iedzēru vīnu un pārgāju uz nākamo sadaļu.
Sensorie efekti.
Paaugstināta nervu galu aktivitāte, tauriņu sajūta ķermeņa apakšdaļā, palielināta jutība uz pieskārienu intīmās zonās, ilgāka sajūtu noturība pēc pieskāriena - es jutu, ka man kļūst grūtāk to lasīt kā vienkāršu instrukciju.
Es pārgāju tālāk. Psiholoģiskie efekti un blaknes.
Samazināta psiholoģiskā pretestība, pastiprināta vēlme pēc tuvības un fiziska kontakta, emocionālā atvērtība, izteiktāka reakcija uz dominējošu klātbūtni, izteiktāka vēlme pēc personas, kura raisa simpātijas - pie šī punkta es apstājos ilgāk nekā pie jebkura cita, jo šeit vairs nebija runa par kaut ko vispārīgu.
Lasu tālāk - Garastāvokļa svārstības, grūtības ignorēt savas vēlmes, miega traucējumi, koncentrēšanās grūtības, spontāna reakcija uz atmiņām vai skatieniem, viegla dezorientācija, pastiprināta reakcija uz rupju balsi, tuvumu, klātbūtni, sajūta, ka ķermenis domā ātrāk nekā prāts.
Un tad es nonācu līdz beigām. Sekoja izcelts brīdinājuma teksts.
LIETOŠANA TIKAI SIEVIETĒM!!!
Es to vēroju ilgāk, nekā vajadzētu, it kā šī viena rinda pati par sevi jau būtu jautājums, nevis brīdinājums. Es turpināju. - Lietošana ārpus paredzētās grupas var izraisīt neprognozējamas hormonālas un psihofiziskas reakcijas, tostarp neatgriezeniskas izmaiņas ķermeņa uztverē un funkcijās.
Šeit es apstājos, jo vārds “neatgriezeniskas” nebija kaut kas, ko var vienkārši izlasīt un iet tālāk, tas prasīja izvēli un tajā brīdī man kļuva skaidrs, ka šis ir virziens, kurā atpakaļceļa nav.
Es izlasīju pēdējo rindu. - Jau pēc trim dozām vīriešiem iestāsies neatgriezeniskas reproduktīvās funkcijas izmaiņas, neauglība un impotence.
Tagad viss kļuva vēl konkrētāks, jo tas vairs nebija vispārīgs formulējums, tas bija tiešs un es to izlasīju kā medicīnisku faktu, par to, kas ar mani notiks, ja es šo robežu pārkāpšu un uz mirkli es vienkārši paliku sēžot, ar instrukciju rokā, ļaujot šai domai nosēsties līdz galam apziņā. Neauglība. Impotence.
Tas nozīmē, ka es vairs nekad neatgrieztos tajā lomā, kuru sabiedrība man ir iedevusi, tajā lomā, kuru es pats līdz galam nekad nebiju pieņēmis, bet arī nebiju pilnībā noraidījis, jo vienmēr bija palikusi iespēja, ka varbūt kādreiz, kaut kādā brīdī, es kļūšu par to, ko no manis sagaida. Un tieši šī iespēja šeit tika nolikta uz galda.
Es sēdēju un domāju nevis par to, ko es zaudēšu, bet par to, vai tas vispār man kādreiz ir bijis vajadzīgs, vai tikai ideja, kuru es esmu mēģinājis noturēt tāpēc, ka tā “vajadzētu būt”, nevis tāpēc, ka es to patiešām gribu.
Un jo ilgāk es domāju, jo skaidrāk kļuva, ka tas, ko šis brīdinājums apraksta kā zaudējumu, manā gadījumā vairāk izskatās pēc atbrīvošanās, nevis atteikšanās un šī doma mani nevis nobiedēja, bet nomierināja.
Ne uzreiz, bet pakāpeniski. Jo, ja man tas nav svarīgi… tad kas mani vēl tur šajā pusē? Es paskatījos vēlreiz uz rindu. LIETOŠANA TIKAI SIEVIETĒM!!! Šoreiz tas vairs neizklausījās pēc brīdinājuma. Tas izklausījās pēc jautājuma, uz kuru man pašam ir jāatbild.
***
Tas nebija impulss, tas bija lēmums, es atvēru skapi un nevis meklēju kaut ko nejaušu, bet uzreiz pievērsos sieviešu apakšveļas komplektam, kuru biju pircis tieši šādam vakaram.
Es to izņēmu ārā lēnām, ar piesardzību, kādu parasti nepievērš drēbēm, bet šoreiz tas nebija vienkāršs apģērbs, tas bija lēmums.
Es apsēdos uz gultas malas un uz mirkli vienkārši turēju to visu rokās, it kā vēl negribētu sākt, nevis tāpēc, ka šaubītos, bet tāpēc, ka šis brīdis pats par sevi jau bija svarīgs. Tad es sāku ģērbties, lēnām kustībām, katrs pieskāriens ādai bija apzināts, nevis mehānisks, es baudīju katru auduma pieskārienu.
Krūšturis viegli piekļāvās, apakšbiksītes nostiprināja sajūtu, ka ķermenis tiek uztverts mērķtiecīgāk un kad es pievienoju zeķturi un nostiprināju zeķes, ķermeņa kustības kļuva plūstošākas, it kā tās sekotu līnijām, kuras šis komplekts uzliek, nevis es tās kontrolētu.
Es piecēlos un devos atpakaļ pie galda un es pat nepamanīju, kā solis pārgāja kaut kādā vieglā, gandrīz nemanāmā dejas ritmā, es jutu kā mans ķermenis izbauda šo apakšveļu.
Es apsēdos. Paņēmu glāzi. Iedzēru nelielu malku un paskatījos uz tūbiņu. FEMORA. Es paņēmu vienu tableti un noliku sev priekšā un brīdi vienkārši uz to skatījos. Es paņēmu to starp pirkstiem, kustības bija mierīgas, apzinātas un maigas, kad es to pacēlu līdz lūpām, es uz mirkli aizvēru acis, tāpēc, ka šis solis bija jāizjūt līdz galam.
Tad es to ieliku mutē, iedzēru vīnu, ļaujot tam aiznest līdzi šo pirmo dozu. Pirmo no trim, vis grūtākajām un liktenīgajām.
***
No rīta viss bija pārsteidzoši mierīgi, pat tik mierīgi, ka uz mirkli es sev ļāvu noticēt, ka nekas īsti nav sācies, ka vakardiena ir palikusi tikai kā doma, jo pieceļoties, kustoties, ģērbjoties, es jutu savu ķermeni tieši tādu pašu kā vienmēr, bez jebkādām izmaiņām.
Darbā sākumā viss ritēja kā parasti, es pievērsos dokumentiem, centos ieiet ierastajā ritmā, bet pamazām es sāku just, ka manī mainās reakcija uz apkārtējo, cilvēku balsis kļuva kaitinošākas, kustības traucējošākas un es pats kļuvu jūtīgāks pret sīkumiem, kurus citkārt pat nepamanītu un šī iekšējā spriedze sāka uzkrāties bez skaidra iemesla.
Georgs neparādījās. Un tieši tas mani sāka kaitināt visvairāk, lai arī mūsu saskarsme darbā nekad nebija bijusi liela, šoreiz es pieķēru sevi gaidot viņu, gaidot to īso mirkli, kas agrāk neko nenozīmēja, bet tagad šķita nepieciešams un viņa neesamība kļuva pārāk pamanāma.
Līdz pusdienlaikam šī sajūta tikai pieauga un kaut kur vēdera lejasdaļā parādījās pirmās konkrētās sajūtas, ne asas, ne sāpīgas, bet pietiekami noturīgas, lai es tās nepārtraukti justu un līdz ar tām parādījās arī pavisam vienkārša, fiziska vajadzība, kuru vairs nevarēja ignorēt.
Es piecēlos un aizgāju uz tualeti, lai pačurātu un tas bija tik ierasti, ka es pat nedomāju par rīcību, līdz brīdim, kad iegājis kabīnē un aizvēris durvis, es novilku bikses un bez vilcināšanās apsēdos uz poda sēdus. Tas notika automātiski.
Un tikai pēc mirkļa es apzinājos, ka esmu apsēdies, lai izdarītu to, ko vīrieši parasti dara stāvot un šī doma mani uz mirkli izsita no līdzsvara, jo tas vienkārši bija noticis tā, it kā tas būtu dabiski. Es paliku tualetē uz mirkli ilgāk, nekā vajadzētu, lai saprastu, kāpēc tas šķiet tik… pareizi.
Kad es atgriezos pie sava darba galda, koncentrēties vairs nebija iespējams, jo sajūtas vēdera lejasdaļā kļuva izteiktākas un līdz ar to arī ķermenis sāka reaģēt, es biežāk mainīju pozīciju, kustības kļuva nemierīgākas un kaut kur starp kājām parādījās kairinājums, kas nepazuda, bet palika, viegli, bet nepārtraukti un tas sāka ietekmēt visu pārējo. Viss mani kaitināja. Cilvēki. Troksnis. Laiks. Un visvairāk tas, ka viņš joprojām neparādījās.
Es pieķēru sevi domājot par viņu biežāk, nekā gribētos, nevis apzināti, bet kā reakciju uz šo sajūtu, it kā viņa klātbūtne varētu kaut ko sakārtot un tas mani padarīja vēl nemierīgāku. Beigās es sapratu, ka vairs nespēju normāli nosēdēt, ka katra minūte velkas pārāk ilgi un bez liekas vilcināšanās es savācu savas lietas un devos mājup.
Ejot, es manīju, ka mana gaita ir kļuvusi citāda, pietiekami, lai es to justu, mazliet piesardzīgāka, mazliet savāktāka, it kā ķermenis pats meklētu citu līdzsvaru un šī sajūta vairs nebija kaut kas, ko varētu ignorēt.
***
Vakars mājās mani uzreiz pārņēma savā ritmā, es vairs nemēģināju izlikties, sajūta ķermenī bija kļuvusi pārāk skaidra, pārāk nepārtraukta, tā prasīja uzmanību, prasīja reakciju. Es apstājos istabas vidū, mana roka neapzināti pacēlāsi.
Tā atrada dibentiņu ar tādu dabiskumu, kas mani uz mirkli pārsteidza, šajā kustībā bija vairāk nekā parasts pieskāriens, tas bija mēģinājums saprast, kas ar mani notiek. Es aizvēru acis uz mirkli un sāku glāstīt savu dibentiņu, no mutes izlauzās kluss, sievišķīgs vaids, kuru es pat nebiju plānojis.
Un tajā pašā brīdī doma par viņu - Georgu - uzradās nevis kā ideja, bet kā sajūta, pārklājot visu pārējo, it kā šī kustība būtu nepilnīga bez viņa, it kā tā prasītu ne tikai manu klātbūtni, bet arī viņa un tas mainīja visu. Es atvēru acis un paskatījos uz galdu. FEMORA. Šoreiz vairs nebija ne šaubu, ne vilcināšanās.
Es piegāju tuvāk, atvēru to, kustības bija mierīgas, bet noteiktas un izņēmu tableti. Tad es to ieliku mutē, uzdzēru pa virsu vīnu un nevilcinoties noriju. Otrā, es vienkārši konstatēju.
***
Es pamodos no dīvainām sajūtām ķermenī, vēl pat neatverot acis, es skaidri jutu smagumu gurnos un dibentiņā tādu velkošu, noturīgu, tādu, kas neļauj vairāk aizmigt. Es apsēdos gultā un uzreiz sajutu, kā gurni reaģē uz katru kustību, dibentiņš bija ļoti jūtīgs, it kā es to būtu trenējis visu nakti, es sapratu, ka tas nav vienkārši diskomforts, tas ietekmēs visu dienu.
Es piecēlos un piegāju pie spoguļa, paskatījos uz sevi tuvāk, es pamanīju, ka lūpas ir kļuvušas pilnīgākas, nedaudz uzpampušas, bet galvenais jutīgas un kad es tām pieskāros ar pirkstiem, sajūta bija izteikta, dzīva tāda, kas neizzūd uzreiz, bet paliek un es instinktīvi atkārtoju šo pieskārienu vēlreiz, it kā pārliecinoties, ka tas nav iedomāts. Mana elpa kļuva dziļāka. Es paskatījos uz krūtīm. Krūšugali bija jūtami piepampuši un kad es viegli uz tiem uzspiedu, sajūtas bija asas, pārāk izteiktas, it kā ķermenis pats pieprasītu, lai es tam pievēršu uzmanību.
Es uzvilku ierasto darba kreklu. Un uzreiz to novilku. Audums bija par raupju, par smagu, tas ļoti kairināja piepampušos krūšugalus. Mēģināju uzvilkt bikses, tās šķita nepiemērotas, it kā mans ķermenis vairs nepieņemtu to, kas vakar bija pilnīgi normāls.
Es stāvēju istabas vidū ar drēbēm rokās un sapratu vienu ļoti konkrētu lietu — es šodien nevaru iet uz darbu ne tikai tāpēc, ka es jūtos savādi, bet tāpēc, ka man pat nav, ko uzvilkt šajā stāvoklī, kādā es esmu, jo man vajadzēja citas drēbes - maigākas tādas, kas netraucē, bet pielāgojas.
Gurni joprojām sāpēja, dibentiņš bija jutīgs, manas kustības palika lēnas un apzinātas. Es vairs nevilcinājos. Es piezvanīju un atprasījos no darba.
***
Veikalā es neapstājos pie ieejas un nevilcinājos, bet droši gāju iekšā un uzreiz devos uz sieviešu sadaļu. Šoreiz es to neuztvēru, kā izaicinājumu, bet loģisku turpinājumu tam, ko es jau biju pieņēmis sevī un tāpēc manas kustības bija mierīgas un pārliecinātas.
Es neķēru pirmo, kas pagadās, es pieskāros audumiem, paņēmu, paturēju rokās, lai sapratu, kas man ir vajadzīgs. Darbam un ikdienai tumši pelēkas bikses, tās bija mīkstas, ar augstāku jostasvietu, lai man būtu vieglāk kustēties, lai nenospiestu gurnus un dibentiņu, kurš bija palicis īpaši jutīgs. Tajā pašā laikā tās joprojām izskatījās pietiekami neitrālas, lai es varētu tās nēsāt ikdienā bez liekas uzmanības.
Viegli rozā topiņu izvēlējos automātiski, nevis kā drosmes soli, bet ieklausījies savās sajūtās. Topa krāsa nebija agresīva, tā nebija uzkrītoša, bet tā vairs nebija arī neitrāla un es nodomāju, ka darbam tas derēs, lai es justos citādi, bet ne tik ļoti, lai tas pievērstu uzmanību.
Balto krūšturi es izvēlējos, lai nosegtu krūšu galus un tos tik ļoti nekairinātu krekls berzējoties gar tiem, šī izvēle bija vairāk par ķermeņa vajadzību nekā par izskatu.
Sporta sadaļā es vairs nedomāju tikai par sevi, bet arī par to, ka vakarā es iešu uz zāli un viņš tur būs, tas mainīja visu.
Rozīgie legingi ar puķu ornamentu piesaistīja mani uzreiz, šoreiz es necentos izvēlēties neitrālāko variantu, es sapratu, ka tieši šis ir tas, kas man šobrīd der, jo tie ne tikai pielāgosies ķermenim, bet arī izcels to un šī doma nostiprināja manu izvēli. Saskaņots sporta krūšturis-tops nāca komplektā un tas ļoti iepriecināja mani. Maiciņa, viegli rozīga un īsa, bija pēdējais šīs sporta buķetes elements.
Krēmīgi baltais halātiņš ar mežģīņu detaļām nebija nepieciešamība tādā pašā veidā kā pārējais, bet, kad es to paņēmu rokās, es uzreiz sapratu, kāpēc tas man ir vajadzīgs, jo mājās man vairs nepietiks ar vienkāršu apģērbu, man vajag kaut ko, kas ne tikai netraucē, bet arī saskan ar to, kas notiek manā ķermenī, kas ir viegls un mīksts.
Nostājos rindā, gaidot savu kārtu ar iepirkumu groziņu rokās, līdz pamazām sāku just skatienus, tādu kā fonu, kas kļūst arvien pamanāmāks. Tad es sapratu, kā es stāvu — gurni viegli pavirzīti sāņus, svars balstās uz vienu kāju, otra brīvāka atslābināta, mugura atbrīvota, manā stājā bija kaut kas plūstošs, mīksts, neuzspiests un pietiekami atšķirīgs, lai to pamanītu. Kad es to sapratu, es varēju to pamainīt, bet es to nedarīju.
Kad pienāca mana kārta, es piegāju pie kases un sāku likt drēbes uz letes, vienu pēc otras, necenšoties tās slēpt vai aizsegt no apkārtējiem un kasiere uz mani paskatījās ar vieglu smaidu, kas bija vairāk profesionāls nekā personīgs.
Viņa sāka skenēt. Pīkstiens. Vēl viens. Gandrīz pabeigusi skenēt, viņa paskatījās uz mani un uzsāka sarunu.
— Saglabājiet čeku! Ja draudzenei kaut kas nederēs, varēsiet atnākt un pamainīt izmēru.
Es ļāvu šiem vārdiem palikt gaisā uz mirkli un tad mierīgi, bez steigas atbildēju.
— Izmēri derēs, es to pērku sev!
Viņa uz brīdi sastinga. Tikai mirkli.
— Ā… labi… — viņa klusi noteica un nolaida skatienu uz skeneri, turpinot darbu.
Pīkstiens. Vēl viens. Aiz muguras dzirdēju čukstus, kurus nevarēja saprast, bet bija saprotams, ka tie ir par mani un tomēr tas mani vairs nesatrauca.
Es samaksāju, bez liekām kustībām paņēmu maisiņu, pagriezos un gāju. Es jutu savu gaitu, tā vairs nebija tāda kā agrāk, bet šoreiz es to neanalizēju. Es to pieņēmu.
***
Es uzvilku legingus, pieskaņoto sporta krūsturi, īso krekliņu, kurš mazliet atsedza vēderiņu un iegāju trenežieru zālē. Jau ar pirmajiem soļiem es sajutu savu ķermeni, gurnu kustības, kā dibentiņš reaģē uz katru soli, cik ļoti legingi pieglaužas ādai un nepārtraukti atgādina par sevi, no malas es noteikti biju pamanāms.
Georgs jau trenējās. Es viņu pamanīju uzreiz un viņš mani, bet viņš netuvojās, neuzrunāja un šī klusā, neuzmanība mani aizskāra daudz vairāk, nekā jebkura tieša reakcija būtu spējusi.
Es sāku trenēties, it kā koncentrējoties uz vingrinājumiem, bet patiesībā arvien vairāk izrādot sevi, es vairākas reizes pietuvojos viņam pietiekami tuvu, lai viņš nevarētu to nepamanīt un tomēr katru reizi viņš turpināja savu, it kā es būtu tikai vēl viens cilvēks šajā telpā, nevis tas, kurš apzināti ir nostājies viņa redzeslokā.
Cilvēki pamazām sāka aiziet, telpa kļuva tukšāka, skaņas retākas un līdz ar to arī katra kustība kļuva redzamāka, izteiktāka un es jutu, kā mans sākotnējais nemiers pārgāja neapmierinātībā un neapmierinātība kaut kādā iekšējā saspringumā, tas kļuva arvien grūtāk ignorējams.
Kad mēs palikām divatā, telpā vairs nevarēja paslēpties aiz citu klātbūtnes. Es apstājos, uz mirkli izbaudot šo brīdi un tad bez steigas novilku krekliņu. Es paliku tikai legingos un pieskaņotajā sporta krūšturī, ļaujot sev būt tādam, kāds šobrīd jutos.
Es neskatījos uz viņu, bet jutu, ka viņš mani vēro, jutu to telpā, jutu to sevī un tomēr — viņš turpināja savu, it kā tas neko nemainītu, it kā šis nebūtu signāls, it kā šis viss būtu domāts citam. Tieši tas mani sāka grauzt no iekšpuses, jo šoreiz es vairs nebiju tajā stāvoklī, kurā es gaidu vai šaubos, es biju izdarījis izvēli, es biju atnācis.
Tas manī izraisīja dusmas, asas, koncentrētas. Es stāvēju tur, jūtot savu ķermeni, jūtot, kā elpa kļūst dziļāka, kā šis klusums starp mums kļūst smagāks un pirmo reizi es vairs nejutos kā tas, kurš gaida. Es jutos kā tas, kurš prasa un tas mani pašu pārsteidza.
Georgs aizgāja uz dušām, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, it kā visa iepriekšējā spriedze būtu tikai manā galvā un es vairs nespēju palikt šajā telpā, kustēties starp svaru stieņiem un spoguļiem, it kā viss būtu kā agrāk, jo nebija. Es mazliet vēl pagaidīju, tad sapratu, ka es tomēr sekošu viņam.
Georgs tur stāvēja, tikko iznācis no dušas, ūdens vēl lēni pilēja pāri viņa pleciem un spalvainajām krūtīm un es pirmo reizi vēroju viņu gandrīz kailu, tikai dvielī ap gurniem. Viņa ķermeni, smagu, vīrišķīgu, izteikti spalvainu, ūdens vēl kavējās starp matiņiem un šis skats mani piesaistīja, tas mani vilka tuvāk.
Es klusējot piegāju viņam klāt, tik tuvu, ka starp mums vairs nebija gaisa, ar roku pieskāros viņa spalvainajām krūtīm, es sajutu viņa siltumu, raupjumu, dzīvo klātbūtni un tas mani vēl vairāk iedvesmoja. Es noliecu galvu un ar lūpām pieskāros viņa krūtīm, sāku tās skūpstīt un ar skūpstiem lēni virzījos zemāk, skūpstīju vēderu, mani uzbudināja viņa biezais apmatojums.
Es sajutu, kā mana elpa mainās, kā manas kustības kļūst maigākas un neapzināti pats nolaidos uz ceļiem viņa priekšā. Es pacēlu skatienu, viņš mani vēroja un joprojām klusēja. Un tieši viņa klusums, neiejaukšanās — padarīja visu vēl tiešāku, vēl neizbēgamāku.
Mana roka lēnām pieskārās dvielim uz viņa jostasvietas, uz mirkli es apstājos un tad lēnām es to atbrīvoju, ļaujot tam noslīdēt un šajā vienkāršajā darbībā bija vairāk nozīmes nekā jebkuros vārdos. Georga loceklis bija iespaidīgs un skaists, tas pa pusei jau bija piebriedis un es nenoturējos, es kāri to noskūpstīju, ieelpojot viņa vīrišķo smaržu!
Viņa roka pēkšņi stingri satvēra manus matus un ar vienu īsu kustību viņš atlieca manu galvu atpakaļ, liekot man paskatīties augšup, tieši uz viņu un šajā kustībā bija tik daudz pārliecības, ka visa mana vēlme, kas mani bija vedusi līdz šim brīdim, uz mirkli palika ieslēgta manī.
“Nesteidzies!” viņš noteica mierīgi.
Viņa pirksti joprojām turēja manus matus, galva atgāzta, elpa dziļāka nekā pirms brīža un viņš uz mani skatījās ilgi, it kā vērtējot ne tikai to, ko es daru, bet arī to, kas ar mani notiek.
“Cik devas jau pieņēmi?” Jautājums izskanēja tieši, bez liekām niansēm.
“Divas,” es atbildēju.
Georga lūpas viegli savilkās smaidā, kurā bija gan apstiprinājums, gan kaut kas vairāk, ko viņš nepateica skaļi.
“Tabletes ir līdzi?”
“Jā, skapītī.”
Viņš atlaida manus matus un stingri sagrāba manu roku, piecēla mani kā bērnu, kurš pats vairs nelemj par kustības virzienu un veda ārā no dušu telpas, pāri slapjajai grīdai, cauri gaitenim, līdz mēs nonācām ģērbtuvēs.
Es atslēdzu savu skapīti ar kustībām, kas pēkšņi šķita pārāk lēnas pret viņa klātbūtnes noteiktību un tiklīdz durvis atvērās, viņš pats pastiepa roku, paņēma tūbiņu ar tabletēm un izņēma vienu.
Tad viņš apsēdās uz sola. Pavēra spēcīgās kājas, viena pēda palika uz grīdas, bet otru viņš pacēla uz sola malas, ķermeni nedaudz atbalstījis uz rokas un šajā pozā bija tā pati pārliecība, kas bija visā viņa klātbūtnē kopš pirmā brīža. Viņš paskatījās uz mani.
“Tagad!”
***
Es bez jebkādiem iebildumiem, pietuvojos Georgam un atkal nolaidos uz celīšiem viņa priekšā. Ar seju pieliecos tuvāk viņa, nu jau mazliet vairāk piebriedušajam loceklim. Viņa spalvainās un masīvās olas brīvi karājās zem masīvā un vēnainā locekļa. Es ar pirkstiem apķēru locekli, piepacēlu to un sāku maigi skūpstīt un laizīt viņa sēklinieku maisiņu, tas bija tik spalvains, ka es tā matiņus uz mēles jutu, kā paklājiņu. Viņa sēklinieku maisiņš ik pa brīdim sarāvās un atbrīvojās, man patika šīs sajūtas uz mēles. Ar pirkstiem sajutu, kā viņa loceklis kļūst pilnīgi ciets, es atrāvos no oliņām un palūkojos uz to. Tas bija kļuvis ļoti garš un resns, ar izteikti sārtu piebriedušu galviņu un piebriedušām vēnām, kuras uz tā veidoja interesantus rakstus. Es piespiedu mēli pie locekļa pamatnes un lēnām sāku savu kustību augšup galviņas virzienā. Es pavēru lūpas un maigi iesūcu locekļa galviņu mutītē, tad ar mēli sāku to glāstīt veidojot apļveida kustības ap to. Georgs nodrebēja un es jutu kā viņš uzliek roku man uz pleca, tad gar manu kaklu virza to uz sejas pusi un ar pirkstiem noglāsta man vaigu. Es ar roku aptvēru viņa locekli, novērtējot tā resnumu, es izlaidu to no mutes un vēroju locekļa galviņu, kura mirdzēja no manas mutītes atstātā mitruma. Es pilnībā atvēru muti, izbāzu mēli un vairākas reizes paberzēju locekļa galviņu pa to. Georgam izlauzās vaids. Es atkal paņēmu locekli starp lūpām, ievadīju dziļāk un sāku lēnām sūkāt. Kamēr ar vienu roku es turēju locekli ar otru es sāku glāstīt Georga spalvainās kājas. Es pacēlu acis un ieraudzīju, viņa skatienu. Georga skatienā bija viss - mana pilnīgā pakļaušanās viņam, viņa svētlaime, kuru viņš savienoja ar mani caur savu locekli, kuru es turēju mutītē. Viņa lielais, spalvainais vēders piepildīja manu pasauli, viņa spalvainās rokas un krūtis, viņa skatiens, kurš pieņēma manu orālo padevību viņam. Es biju ekstāzē!
Vēl mazliet pasūkājis es atkal izlaidu locekli no mutes. Es pieliecos zemāk, lai loceklis un oliņas būtu virs manas sejas. Georgs mazliet platāk paplēta kājas. Es ar degunu un muti pieplaku pie viņa sēklinieku maisiņa, izjutu tā svaru un galvu reibinošo aromātu, likās, ka maisiņā ir sava dzīvība, jo tas viļņojās uz manas sejas. Es sāku skūpstīt un laizīt maisiņa grumbas, līdz tās kļuva mitras.
Es sajutu viņa roku savos matos, viņš stingri satvēra tos un piepacēla manu galvu, lai mana mute būtu tieši pretī viņa milzīgā locekļa galviņai. Es pavēru mutīti un viņš uzsēdināja to atpakaļ uz sava milzeņa. Palēnām Georgs kļuva aizvien agresīvāks un pats sāka drāzt mani mutītē. Viņš sajuta, ka es labprātīgi atdodu kontroli un tas viņu uzkurināja vēl vairāk. Georgs izmantoja šo neierobežotās baudas brīdi un vairākas minūtes agresīvi mani drāza mutītē. Es sūkāju un laizīju cik vien labi spēju, vaidēju baudā, izpaužot savu izmisīgo vēlmi paņemt visu, ko viņš vēlas man dot. Ar brīvo roku es kaislīgi glāstīju viņa spalvaino augšstilbu un dibenu izrādot savu pateicību un kaisli.
Georga loceklis sāka neprātīgi pulsēt, izdalot sāļu šķidrumu, kurš sāka plūst pa mutes sieniņām. Tad no viņa mutes izlauzās dzīvniecisks, mežonīgs rūciens un es sajutu, kā manā mutē iešaujas pirmā spermas strūkla. Ar katru nākamo spermas strūklu viņš skaļi ierēcās, ātri ieelpoja un atkal spermas šļāciens un viņa rēciens, kā no mežonīga lāča. Georga ķermenis spēcīgi raustījās, tagad viņa sperma šļācās garās plūsmās un turpināja piepildīt manu mutīti ar bagātīgu spermas daudzumu.
Kad viņš pilnībā bija iztukšojies, viņa loceklis mazliet atslāba un Georgs paskatījās uz mani. Viņs uzlika roku man uz sejas un lēni izvelkot locekli no manas mutītes, noglāstīja man vaigu.
“Turi, vēl nerij! Atver muti!” viņš norūca.
Es pacēlu seju pret viņu un pavēru mutīti, kura bija pilna ar viņa spermu. Georgam starp pirkstiem parādījās tablete, kura bija gaidījusi savu kārtu. Viņš satvēra manu zodu, piepaceļot manu galvu augstāk. Viņa skatiens uz mirkli noslīdēja zemāk, uz manu pavērto un spermas piepildīto mutīti, tad atkal atpakaļ pie manām acīm, it kā viņš pārbaudītu nevis to, ko redz, bet to, vai es pats saprotu, līdz kuram brīdim esmu nonācis.
“Tātad trešā?” viņš mierīgi noteica.
Manā galvā domas sāka trakot. Pirmais vakars ar vīna glāzi rokā, tad otrais, FEMORA, blaknes, neauglība, impotence. Neatgriezeniski!
“Tu visu saproti?” viņš pajautāja.
Es lēni, bet skaidri pamāju, jo es tiešām sapratu. Varbūt ne visu, kas nāks pēc tam, bet šo robežu — šo robežu es sapratu ļoti labi. Viņš paskatījās uz mani vēl dažas sekundes, it kā pārliecinoties, ka šī nav tikai mirkļa reakcija, ka es tiešām visu apzinos. Viņš pieskārās manai apakšlūpai un tad iemeta tableti manā spermas piepildītajā mutītē.
Maza tablete, bet tik nozīmīga un manas domas skrēja caur galvu viena pēc otras — bērnības sajūtas, slepus vilktā veļa, viņa rokas, viņa balss, viņa loceklis. Tad es aizvēru mutīti un skatoties Georgam acīs jutekliski noriju lielo spermas daudzumu un trešo devu!
***
Es līdz galam nesapratu, kā tieši vakarā biju nonācis mājās, jo atmiņas par ceļu bija kā caur miglu, fragmentos, kuros es atcerējos tikai atsevišķas sajūtas — vēlo vakara gaisu uz ādas, klusās ielas, savas elpas smagumu un to dīvaino mieru, kas bija iestājies manī pēc tam, kad nekas vairs nebija jālemj.
Sestdienas rītā es pamodos lēni, it kā ķermenis pats vilcinātos pilnībā atgriezties nomodā un jau pirmajā brīdī es sapratu, ka šis rīts nav līdzīgs nevienam citam, ko es jebkad biju piedzīvojis, jo sajūtas nebija tikai neparastas — tās bija spēcīgas, pilnas, gandrīz pārāk intensīvas, it kā viss mans ķermenis vienā naktī būtu kļuvis par kaut ko citu.
Gurni bija smagi, piepildīti ar dīvainu, velkošu spriedzi, kas izplatījās pa visu iegurni, dibentiņš uzkarsis. Krūšgali bija cieti, uzpampuši un jutīgi līdz sāpīgumam, bet tad mana uzmanība noslīdēja zemāk. Es paskatījos uz vietu, kas vienmēr bija bijusi skaidra, nepārprotama daļa no tā, ka es esmu vīrietis. Mans loceklis bija sarāvies, mazs, kluss, gandrīz vairs nepamanāms, bez dzīvības, bez reakcijas. Mans ķermenis nemeloja un tas, kas bija noticis, nebija pārejošs, tas nebija tikai nogurums vai nejaušība — tas bija tieši tas, kas bija rakstīts instrukcijā, tajā rindā, kuru es lasīju tik uzmanīgi. Neauglība. Impotence. Neatgriezeniski.
Uz mirkli es vienkārši gulēju, jūtot, kā šī doma izplešas manī un pārsteidzošākais, ka neuztrauc. Tajā pašā laikā mans ķermenis dzīvoja ar pavisam citām sajūtām, daudz spēcīgākām nekā jebkad agrāk — ar siltumu gurnos, ar pulsējošu jutīgumu iegurnī, ar dīvainu, neatlaidīgu spriedzi, kas lika kājām viegli pavērties pašām no sevis. Un šī sajūta bija tik spēcīga, ka to nevarēja ignorēt. Es aizvēru acis uz mirkli un sajutu, kā elpa kļūst dziļāka, kā ķermenis pats meklē kustību, meklē pieskārienu, meklē kaut ko vairāk.
***
Sestdiena ieilga kā viena gara, smaga elpa, jo tas, kas bija sācies no rīta, dienai ejot pārvērtās par kaut ko daudz spēcīgāku, daudz primitīvāku, par sajūtu, kura vairs nepiederēja tikai manām domām, bet pašam ķermenim, instinktam, kas bija pamodies un vairs nedomāja vīrieša loģikā, bet kā sievietes ķermenis, kurš ir atvērts, kurš gaida, kurš meklē.
Es staigāju pa dzīvokli, mēģināju sēdēt, mēģināju lasīt, pat ieslēdzu televizoru, bet nekas no tā nespēja apslāpēt sajūtas, tik skaidras un tik neapstrīdamas, ka es tās pat necentos apklusināt. Man vajag vīrieti. Tādu, kurš ņem ar spēku un šī doma manā galvā sāka dzīvot ar pavisam citu loģiku, gandrīz instinktīvu, sievišķīgu, tādu, kurā nebija vietas analīzei, bet bija kaut kas dziļāks — sajūta, ka es gribu būt paņemts, gribu tikt iegūts, gribu būt sieviete vīrietim. Un šajā domā bija tikai viens vārds. Georgs.
Es ilgi, tukši skatījos telefonā, līdz beidzot saņēmos un rakstīju viņam. Ziņa bija īsa, man pat tā šķita pārāk atklāta, pārāk tieša un tomēr es to nosūtīju.
“Georg… es nevaru nomierināties. Mans ķermenis vēlas vīrieti.”
Dažas minūtes pagāja klusumā. Tad telefons iepīkstējās.
“Nomierinies.”
Tikai viens vārds. Un tas mani satricināja vairāk nekā klusums. Es piecēlos no krēsla, sāku staigāt pa istabu, gurni instinktīvi šupojās, elpa bija smagāka un pēc dažām minūtēm es rakstīju atkal, šoreiz bez mēģinājuma sevi kontrolēt.
“Tu nesaproti… tas nav prātā. Tas ir ķermenī. Es gribu vīrieti. Es gribu tevi.”
Atbilde nāca pēc ilgāka brīža.
“Es saprotu daudz labāk, nekā tu domā.”
Es ilgi skatījos uz šo tekstu. Pārāk ilgi. Tad uzrakstīju vēlreiz, jo sajūta manī bija kļuvusi gandrīz neizturama.
“Man vajadzīgs vīrietis seksam. Es gribu būt paņemts kā sieviete. Es gribu, lai tu mani iegūsti.”
Šoreiz atbilde atnāca ātrāk, bet tā bija aukstāka.
“Izskatās, ka neesi sapratis savu vietu!”
Es sastingstu, skatoties uz ekrānu. Pirksti uz brīdi palika nekustīgi, bet sajūta ķermenī nekur nepazuda, tā tikai kļuva dziļāka, smagāka un es, saņēmies rakstīju vēl vienu ziņu.
“Kādu vietu? Man vajag vīrieti!”
Ilgu brīdi telefons palika kluss un tad parādījās vēl viena ziņa.
“Bļa.. savu KUCES vietu, gaidīt! Dot, kad prasa - nevis uzprasīties!”
Tajā brīdī es sajutu, ka manas rokas viegli trīc, no tā paša nemiera, kas dzīvoja manā ķermenī jau kopš rīta. Es vēl ilgi sēdēju ar telefonu rokā, skatoties uz viņa vārdiem, jūtot, ka mani nolika tur, kur man jābūt.
***
Svētdiena pagāja smagi un vienlaikus izplūdusi, it kā laiks būtu zaudējis savu ierasto ritmu un viss būtu pakārtots tikai vienai lietai — manam ķermenim un kājstarpei, kura vairs nespēja nomierināties, kura dzīvoja savā nemitīgajā spriedzē, liekot man atkal un atkal meklēt kaut kādu atvieglojumu un tieši tāpēc es vairākas reizes dienā nonācu vannas istabā, kur noskalojos pats un izskaloju kājstarpi ar vēsu ūdeni, ļaujot tam plūst pāri ādai, pāri jutīgajām vietām, kuras reaģēja uz katru temperatūras maiņu. Es pat vairākas reizes izmantoju klizmu un viss tas patiešām palīdzēja, nomierināja, apslāpēja manu iekšējo karstumu, bet to man nācās atkārtot atkal un atkal.
***
Pirmdienas rīts sākās ar to pašu nepieciešamību meklēt kaut nelielu kontroli pār to, kas ar mani notiek un es atkal stāvēju vannas istabā, ļaujot vēsam ūdenim plūst pāri ādai un izskaloju sevi uztaisot klizmu, tas bija vienīgais veids, kā savākties pirms došanās ārā, pirms mēģināt ieiet dienā, kura jau tagad šķita pārāk gara.
Darbā laiks vilkās. Stundas stiepās un katra mana kustība krēslā, tikai vēl vairāk pastiprināja apziņu par manu ķermeni, par to, kā tas reaģē, kā tas nemitīgi atgādina par sevi un es arvien biežāk pieķēru sevi pie tā, ka elpoju dziļāk, ka uz mirkli aizveru acis, cenšoties savākties, bet tas nedeva ilgstošu efektu un man nācās bieži apmeklēt tualeti, lai kaut mazliet izskalotu savu spraudziņu!
Vakars nāca lēni. Kolēģi pamazām aizgāja. Telpa kļuva aizvien klusāka, līdz es paliku viens. Un tad durvis atvērās. Georgs ienāca bez steigas. Viņa skatiens bija auksts, koncentrēts un tajā nebija nekā lieka, tikai skaidra klātbūtne, kas uzreiz aizpildīja telpu, padarot to mazāku. Viņš aizvēra durvis un aizslēdza. Klikšķis bija kluss. Man pār muguru pārskrēja drebuļi, it kā ķermenis būtu reaģējis ātrāk nekā prāts, es piecēlos no krēsla un iznācu galda priekšpusē. Apstājos tur, jūtot, kā mana elpa kļūst dziļāka, kā katra sajūta pastiprinās, jo man nebija iespējas atkāpties. Mēs bijām divatā un šis fakts bija pietiekams, lai viss pārējais pazustu.
Tad strauji pietuvojies Georgs satvēra mani un pagrieza ar muguru pret sevi. Ar rupju kustību viņš nospieda mani ar krūtīm uz galda. Viņa plauksta starp manām lāpstiņām spieda uz leju tik nepārprotami, ka es instinktīvi pats pieņēmu šo pakļāvīgo pozu un nemēģināju pretoties.
Ar otru roku viņš satvēra manu bikšu jostasvietu un ar nepielūdzamu kustību vilka manas bikses uz leju, it kā šis būtu tikai tehnisks solis ceļā uz kaut ko tālāku un manas bikses noslīdēja man līdz potītēm. Viņš nekavējās. Es sajutu, kā viņš satver manas apakšbiksītes un nākamajā brīdī tās tika noplēstas ar sausu, skaidru skaņu, kas telpā izskanēja pārsteidzoši skaļi. Mana elpa uz mirkli aizrāvās, no tā, cik tieša bija šī darbība. Pēc brīža manas saplēstās apakšbiksītes tika iestumtas man mutē.
“Nekad,” viņa balss bija asa.
Un tajā pašā mirklī sekoja spēcīgs sitiens ar plaukstu pa manu dibentiņu, liekot man ieelpot straujāk, pleciem saspringstot.
“Nedusmo,”
Atkal sitiens. Vēl spēcīgāks.
“Mani!!!”
Trešais sitiens, bez vilcināšanās. Manas acis pašas piepildījās ar asarām, ne tik daudz no sāpēm, cik no tā, cik intensīvs ir šis brīdis, cik daudz sajūtu vienlaikus pārņēma manu ķermeni.
Tad es sajutu kā kaut kāds vēss šķidrums tiek izspiests uz mana anālā gredzentiņa. Negaidot Georga pirksts piespiedās tam un ar apļveida kustībām sāka meklēt ieeju. Es instinktīvu sarāvu savu caurumiņu ciešāk.
“Atslābinies, Kuce!!!” Georgs norūca.
Es centos atslābināties, ļaujot viņa pirkstam ieiet manī. Viņš to sāka kustināt iekšā un ārā, it kā cenšoties mazliet izstiept mani. Tad izņēmis pirkstu, viņš vēlreiz uzspieda uz mana caurumiņa vēso šķidrumu un negaidot starp saviem dibena vaidziņiem es sajutu ko citu. Georga locekli!! Es nezinu kā viņš to bija paspējis izvilkt no biksēm, bet tas jau bija pilnībā piebriedis un gatavs. Es sajutu viņa lielo locekļa galviņu pie sava iesmērētā, bet vēl ciešā caurumiņa.
"Mmmmhhhmmm!" man izlauzās, kad pirmais centimetrs ieslīdēja manī. Sāpes bija intensīvas un man vajadzēja sakopot visu spēku, lai nekliegtu un nelūgtos viņam apstāties. Es biju paredzējis, ka tas būs sāpīgi. Bet es negaidīju, ka sāpēs tik ļoti. Es nolaidu galvu, aizvēru acis un ciešāk sakodu zobos savas saplēstās apakšbiksītes, stenot no savādajām sajūtām. Atslābinies, es sev teicu. To tu gribēji. Tu gribēji, lai tevi iegūst vīrietis. Koncentrējies uz sajūtām un ignorē sāpes.
Neskatoties uz mokošo diskomfortu es negrasījos liegt Georgam baudu mani iegūt. Par laimi man, viņš nesteidzās, lēnām ievadot savu locekli manī, ļaujot manam caurumiņam izstiepties un pielāgoties viņa apkārtmēram. Sāpes nedaudz mazinājās, bet vēl svarīgāk, es sāku just uzbudinājumu. Georgs lēnām sāka kustināt gurnus, viņa loceklis kustējās manī iekšā un ārā, izbaudot mana caurumiņa stingrību. Es ar pirkstiem cieši satvēru galda malu, piespiežot sevi izturēt dedzinošās sajūtas un koncentrēties uz baudu. Lēnām, bet noteikti, es varēju just, kā mans caurumiņš atveras brīvāk ar katru grūdienu.
“Jā! Kuce!” viņš rēca un sāka mani rupji drāzt. Viņš bija nežēlīgs, bet es ļāvos viņam. Bauda bija nepazīstama, bet tomēr reibinoša. Mana vaidēšana kļuva skaļāka un nesakarīgāka. Es nespēju noticēt tam, kas notiek. Viņš mani drāza vēl desmit minūtes un es jau vaidēju, kā meitene, nē, kā sieviete!
Viņa izturība bija nereāla un es zaudēju laika izjūtu. Mans prāts šķita kā izkusis sviests. Es viņam biju objekts, ciešs, silts caurums un viņš to izmantoja. Pēkšņi mani pārņēma intensīvs, nekontrolējams orgasms un mans caurumiņš saspieda Georga milzīgo locekli, signalizējot par manu sakāvi.
"Jā, Kuce…," viņš rūca. "Es tūlīt... Es beigšu... dziļi tevī. Jā!!!" Viņš mani drāza arvien spēcīgāk un spēcīgāk.
"Jā, pie velna! Sasodīts..." viņš skaļā orgasmā iekliedzās un es sajutu, kā manu caurumiņu piepilda karsta sperma.
Georgs spazmatiski izbaudīja savu vīrišķīgo orgasmu, rēkdams kā zvērs. Es izkusu viņa rokās un gaidīju. Viņa orgasms lika manam ķermenim vibrēt. Nomierinājies un izsmēlis sevi, viņa loceklis izslīdēja no manis. Georgs atzinīgi papliķēja mani pa dibentiņa vaigiem, tad no kabatas izņēma anālo korķi un ievadīja to manā caurumiņā.
“Tagad tu esi mana Kuce un spermai ir jāpaliek iekšā! Es tevi drāzīšu kur un kā gribēšu! Ja vēlēšos, likšu zem citiem! Viss skaidrs?!”
“Jā! Georg...”
Komentāri