Vakars pilsētā bija silts, un ielas vēl glabāja dienas saules atblāzmu. Viņa stāvēja pie loga, skatoties, kā gaismas lēnām iedegas vienu pēc otras. Aiz muguras atskanēja soļi — klusi, bet pazīstami.
Viņš pienāca tuvāk, neizsakot ne vārda. Starp viņiem valdīja dīvains klusums, kas nebija tukšs — tas bija piepildīts ar gaidām. Viņa sajuta, kā viņa klātbūtne maina telpu, it kā gaiss kļūtu siltāks.
“Tu atnāci,” viņa beidzot nočukstēja.
“Atnācu,” viņš atbildēja tikpat klusi.
Viņu skatieni sastapās, un uz brīdi šķita, ka viss pārējais pazūd. Viņš pacēla roku, viegli pieskaroties viņas plaukstai — tik vienkāršs žests, bet tas izraisīja nelielu trīsas vilni. Viņa nepavilka roku prom.
Tieši otrādi — viņa pietuvojās.
Ārā kāds aizvēra durvis, kaut kur tālumā smējās cilvēki, bet istabā bija tikai viņi divi un tas neizteiktais, kas lēnām kļuva arvien tuvāks.
Komentāri